otrdiena, 2011. gada 27. decembris

Laiks ir tuvu?




 Atkal viena aizbraukšana. Šoreiz ir pavisam viegli. Gribas būt smukai, aizbraukt smuki un ierasties smuki. Iekārtoties savā jaunajā miteklī un sākt visu smuki no jauna.
Un, ne kaunoties vai atsakoties no tā, kas bijis, bet pieņemot un balstot uz gadiem, kad intensīvi mācījos no sliktās, labās, pamācošās, maķenīt depresīvās, bet tikpat vērtīgās pieredzes.
Vēl man ir karte ar atķeksētiem galamērķiem, zinu, kurp gribu vēl doties un, ja būs pietiekoši dūšas, tad es turpināšu lauzt šķēpus savā raksturā.
Nespēju dzīvot tikai savā pasaulē, neielaižot arī citu dzīves, pietrūkst sarunu ar svešiniekiem, lai arī toreiz jau šķita par daudz, tad tagad tāds tukšums, kas draud aizpildīties ar Latvijas pelēkajiem laukiem. Kur ir sniegs?
Manī ir tas mazais satraukums, būs jauns gads, kas neko būtiski nemainīs, taču būs jauna iespēja, kas izmainīs līdz šim visu, kas man bija, par ko es cīnījos un kam ticēju. Tagad man būs iespēja pārvērtēt, izvērtēt, iespējams, novērtēt un apzināties, cik tālu es esmu no tā, uz ko vienmēr esmu tiekusies.
Kas zina, ko es satikšu, kas zina, kā tas mani mainīs.
Laimīgi. 

pirmdiena, 2011. gada 19. decembris



Tā jau sabiedrībā lēš, ka no kļūdām mācās, pieredze tipo un tā joprojām, bet ne manā gadījumā.
Vēl joprojām un vienmēr:

  •       pieķeros lietām un skaistām vietām;
  •       paļaujos uz sagadīšanās spēku;
  •       skumstu par aizbraukšanu un baidos no ierašanās.
Piektdienas rītā sametu mugursomā savu primāro iedzīvi un ar zābakiem bridu uz autobusa pieturu. Ogre – Rīga. Rīga – Kandava – Kuldīga. Ceļš, kas aizved savdabīgā vienpatībā un harmonijā ar dabu. Plašumi, saulriets. Mazais rozā trokšņu radītājs viegli dudina ausī, un es ieslīgstu miegā.

Atverot acis redzu mirgojam autoostas uzrakstu, pavisam skaidri, esmu klāt.
Ne man kartes, ne norādes, pāris ielu nosaukumi gulst kādā no smadzeņu kambarīšiem, un tad nu es mēģinu skribelēt burtu pa burtam savu ceļu uz paredzēto naktsmītni.
Ielas ir smuki nobruģētas, visapkārt gaismeklīši, lampiņas, konditorijas kafejnīcas, eglītes, skatlogos ziemassvētku atlaides. Maķenīt samulsusi, es cieti turpinu ieņemto kursu, lūkojoties apkārt un ķerot ikkatru detaļu.

Ne aptiekā, ne uz ielas cilvēki man nevar palīdzēt, vienīgais, ko zinu ir Zzzz? Kā tur bija....mhm. Zabadaks?
Ceļu, caur dubļiem, tumsu un zināmu paniku, es atradu. Vijolīšu iela 24, skaists nosaukums. Slejas staro kokiem, 1 km attālumā no Ventas rumbas, kas naktī izskatās pasakaini! Gada vārds!

Ja es nebūtu viena, noteikti sabučotos, skatoties, kā akmeņi metā ūdeni un kā gaismas spēlējas ar ēnām.

Mani sagaida Edgarix2. Kas ZABADAKA saimnieki. Te arī paveras mans lielais pārsteigums – miers. Vieta ir krāsu mudžeklis, tāds patīkams un baudāms, pat atkarību raisošs. Katrai lietai ir savdabīgas detaļas. Viss ir tik individuāls – krēsls, lampa, gulta, galds. Krūzītes un kamīns.

Lai kur es ietu, šķiet, ka mans pieskāriens un skatiens ir komunikācija.

Telpas ir drēgnas, tāpēc ķermeņa siltuma uzturēšanai tiek vārīts ūdens un kurināts kamīns. Mani mazie draugi, Dāvis un Bobis ir tikpat čakli uz izpalīdzēšanu, spēlējot ‘vadītājs’.
Skaudra tā realitāte, bet bērni man ir mīļumlietas. Viņos ir tāda atklātība un siltums, ka nekad nespēju pagurt. Domā skaidrāk nekā pieaugušie, runā vienkāršos teikumos un pasaka daudz vairāk kā ‘lielie’ vēlas dzirdēt. Mēs bijām piparkūku vīriņi, riekstkoži un visādā ziņā viss cits, bet ne mēs paši.

Ko es ieguvu, ķeksīšus galvā:

  •     lai kurp es dotos, viena un tā pati emocionālo fāžu līkne;
  •        pieredze ir, un paliek pieredze, lai kāda tā nebūtu;
  •     iemācīties mācīties;
  •     izjust sevi kā daļu no esošās vietas.


Stopējot mājās, es sajutos kā daļa no dabas, tās dabas, kas ir harmonijā, kur cilvēki nebāž savas neķītrās roķeles.
Tad es nokļuvu Rīgā.


Bet ir tā pacilājošā sajūta, ka ja gribu, tad VARU.

otrdiena, 2011. gada 13. decembris

raksts par neuzrakstīto.


Ir lietains rīts un sēžu mašīnā uz Rīgu.
Tāds netipiski riebīgs Latvijas rīts, kad ir tikai 8:44 am, bet gribas, lai ir pm un varu ielīst gultā, nakts. 
Esmu atgriezusies mājās, bet pavisam nosacīti. Bez telefona numura, bez atslēgām, bez oficiāliem kontaktiem un gāzes rēķina. Man pieder tik maz, ka, pasludinot sevi par pasaules pilsoni klaidoni, atbrīvojos no visiem valstiskajiem pienākumiem pret sabiedrību, kurā uzaugu.  
Man ir mana starpvalstu telpa, kur es cītīgi gaidu, lai varētu iečekoties un doties tālāk. Tagad man ir maķenīt grūti, jo bagāža ir smagāka, kāda tā bija pirms ierašanās un došanās, plusā tavs atmestais kamzolis un vēl citas ādas.

Bournemouth vasara 1.

Vasara bija mans skaistais, sen apsolītais un ārkārtīgi novērtētais pieredzes piedzīvojums. Ar krāsām un dalīšanos. Darbu, kas atnes harmoniju ar to vien, ka jūras šalkošana un sēdēšana uz letes, ar karstu dzērienu rokās, ir ikdienas rituāls. Kurpes piebirušas ar smiltīm. Tāda dažādība, kas nenogurdina, bet ielīksmo ar bezrūpību. Pietrūkst sirsniņ’ zīmēšana uz vaigiem un smiekli par muļķību. Pietrūkst dūmošana un lēkāšana pa tramplīnu dārzā, kur tās kopējs dzīvo dziļi krūmos, aizdomīgi paturot aci uz tiem trakajiem, skaļajiem un neciešamajiem jauniešiem.
Man pietrūkst gatavoties vasaras ballītēm, kad piedeg matu taisnotāji un paklājs noklāts taviem, maniem kosmētikas ieročiem. Sarunas par bučošanos pie jūras un smiekliem par neizdošanos. Man pietrūkst repete, kad ar basām kājām skrienu uz virtuvi, lai uztaisītu kādu našķi.
Pietrūkst tava padoma un striktās pukošanās par manu naivumu, bet varbūt man pietrūkst tā meitenīgā mātišķuma, pieredzes, kas gājusi secen.
Vasarā mēs dalījām prieku.

Bournemouth rudens 2.

Atgriezties mājās kaut uz pāris nedēļām bija pavisam racionāls lēmums, pat, ja zināju, ka būs grūti saprast tos, kas palikuši, tikpat grūti, kā tiem, kas palikuši, saprast manu izfiltrēto prātu. Negribēju būt daļa no kaut kā tāda, kam būs atkal palikt tūkstošiem kilometru attālumā. Viņi nesaprata manu distancēšanos, es nesapratu, kāpēc tieku sasieta ar pienākumu būt mīļummruncis un murrāt pēc citu prāta. Beigu beigās pārpratums uzveica veselo saprātu un uz nažiem sagaidījām brīdi, kad es atkal došos uz vietu, kas manā prātā bija laimes saliņa. 
Sirds palika lidostā.

TAČU...
Ne velti ir tas teiciens par upi.


Rudens nesa savas pārmaiņas un lika pārdoties maizei. PaldiesPaldiesPaldies. Kur nu vēl labāku iespēju, lai izskalotu dvēseli dabīgā sālšķidrumā.
Es pat nezinu vai vientulība varētu vēl precīzāk attaisnot tās korekto definīciju, kā  tas notika , sēžot vienai kafijotavā, bibliotēkā, pie jūras, pie grāmatas.
Disharmonija un sevis patiesa ienīšana par mutes brūķēšanu.

Bet brīžos, kad es sastapos ar TIE, kas nespēj:
·         Paēst;
·         Paiet;
·         Saredzēt dienu;
·         Dzirdēt;
·         Mīlēt;
·         Tikt mīlēti.
        
     ...Mūris sabruka zem apziņas, ne visiem ir tā, ne visiem ir iespēja izvēlēties. Mana iekšējā   pasaule izpletās divas collas platumā un ieņēma aizsargpozīciju. Es iemācījos dzīvot sapņos un par to gluži vienkārši nesatraukties.

      ....turpinot par TIEM.

Viņi ir tikpat dzīvi kā mēs, tādi kurus var pabikstīt. Manā prātā tie bija tēli no filmām, izrādēm, iespējams viņus piemin žurnālos un panorāmā, taču tie neelpo un nelūkojas man acīs. Nē, nē, kur nu. Mēs esam divi dažādi, es aizeju gulēt un aizmiegu, bet viņi neiet un neguļ. 
Ir naktis, kas negrib gaismu un dienas, kas gaida pienākam nakti.

Arī man dažkārt ir grūti aizmigt, jo es uzņēmos tos kamzolīšus sev smuki, kārtiņu uz kārtiņas, pārvikt pār pleciem, mierinot ar domu par drošsirdību un ‘glābjuvisupasaulimisiju’. Patiesībā es darīju to, ko būtu jādara ikvienam, jāuzņemas atbildība un jāiemācās pieņemt cilvēcību, cilvēkkopību un cilvēkmīlestību.
Kopā būšana mani izglāba no sevis destrukcijas; līdz zināmai robežai es tik tiešām biju gatava padoties.
Mēs dalījām spēku.

P.S. mums taču ir sasodīti plašas spēciņ’ rezerves. 
ir vieglāk tad, kad redzu kādam ir štruntīgāk, bet ne jau tāpēc, ka varu līksmot par savu laimi, bet tāpēc, ka zinu, ka varu vismaz mēģināt palīdzēt, ja nu izdodas. Varbūt tev ar?

Un tagad, zilajās zeķubiksēs ar zīmuļiem rokās, es labu prāt’gribu būt mīļummmmruncis.

a.


pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

1.2.3.





Tā nu tas ir. Dienas darbi ir padarīti, dzīvoklis izsūknēts, veļa izmazgāta, produkti iepirkti un atsēžos dīvānā. Vienā rokā kolas skārdene, klēpī dators. Fonā skan filma „ Silence of the sleep” .
Man patīk kā atsprāgst dzelzs aizdarīte un putojošā dzira parādās uz metāla vāciņa. Mazie, ļaunie enerģijas devēji – kafija, kola.
Es celšos un došos gatavot, tas nenotiek bieži, bet šodien atcerēšos mājas, sautēšu puķkāpostu, cepšu un kausēšu sieru.

Dzirdu, kā virtuvē rosās spānis, ļaušu puisim izpausties un tad ieņemšu viņa vietu. Man prasās privātumu, par spīti sajūtai, ka gribas cilvēkus, gribas emocijas un sarunas. Tikai tajā mēs atrodam paši sevi.
Kā tas bija vakardien. Sarunas pie apaļā galda, par to, kas mūs padara pilnīgākus. Un, viņa vārdi – „ with him you are more complete” , tas laikam parāda, cik svarīgi būt īstajā vietā, ar tā brīža īsto cilvēku. 
Ārā ir pasakains rudens. Anglijas saule, tā lietus. Krāsainās lapas, pelēkās debesis.

a.
Gospeļi ©

svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

vakara brokastis


Mēs iepazināmies un kļuvām svešinieki. Tu esi tuvāk, kā jebkurš, bet tālāks par sauli. Redz’ mēs varam runāt, bet nekad nesadzirdam. Vārdi ir laika kavēklis un pieskārieni ir tukši.  Ūdens jau sen kā uzvārījies, katls dreb un man bail, ka tas neaiziet pa gaisu. Man bail, ka mūsu attiecības tik ilgi ignorētas, ka … ka arī mēs uziesim gaisā. Sen kā iztvaikojis viss, kas gaidīts.
Sūri kuļamies.

Bet tev mani vajag, tāpat kā man tevi.
Melot, ka vārdi, apskāvieni, tas tāpēc, lai justu, ka tev vajag, lai esmu. Es nedzīvoju brokastīm, pusdienām, vakariņām un iknedēļas algai. Es nedzīvoju, lai mazgātos, dejotu vai lasītu. Es dzīvoju, jo kādam to vajag.
Man taču sevi nevajag, vajag?

Un tad es apsēžos no rīta pie gada. Ieslēdzu radio. Tosterī ielieku maizes šķēli, ar vienu roku turu tā pogu nospiestu, citādi maize izleks tikpat ātri kā ielikta, ar otru meklēju pēc sviesta naža.
Kafija nav gatava. Bet katliņā drebelē ūdens.

Radio skan „ Someone like you” .

Mana darba diena sāksies pēc 20 minūtēm.

a.

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.




Vēl pirms pāris nedēļām es peldēju pret straumi, rīstījos un neredzēju iespējas to upi pieveikt. Ir pagājis laiks , mana straume pierimusi un šķiet, ka neba pret straumi, bet nu jau ar sānu, es kaut kā ķepurojos. Vēl joprojām ir maķenīt grūti, taču pavisam cita grūtība. Tāda, kas purina aiz piedurknes - sakārtot  vidi sev apkārt, iemīlēt to, kas iemīlams un pieņemt to, kas nemainīsies pat, ja sitīs papēdi pret grīdu un spītēsies.
Sākums ir grūts. Jauni cilvēki, jauni noteikumi, jauni iespaidi un jauna cīņa par neatkarību. Vasaras piedzīvojums jau kā labu laiku beidzies, tagad ir RUDENS.
Ārā spīd saule, sals kož vaigos un vējš svaida matus. Man galvā ir sārta bumbuļ – mice, kaklu sargā masīva adījuma šalle, rokās Latvju ornamentu dūrainīši. Tā es katru rītu izripoju no sava miteklīša Bournemouth centrā, pašā, pašā. Un rikšoju uz senioru hoteli, kur priekšā liela egle ar spīguļiem un bantēm. Mans ceļš iet caur ģērbtuvi, kur hūdiju nomaina viesmīles uzsvārcis ar baltu, cakainu priekšautu.  
Tiek lietas kafijas, pasniegtas grauzdētas maizītes ar džemu, pārslas un Angļu brokastis. Mēs skrienam, saskrienamies un smejamies. Apskaujamies ar babūniem un fotografējamies.
Kad viss noklusis tiek novākti pēdējie trauki, galdi tiek saklāti vakaram. Izsūknēts, izslaucīts, bārs, dārzs un varam doties mājās.
Varam peldēt baseinā ar stikla sienām, priecāties par sauli vai nolūkoties lietus pilienu sišanos pret stikliem. Varam bungot ping – pongu.
Atvadīties, lai atkal satiktos. Taču nu jau ar tumsu.


Pēc servētām zupām, vakariņām, saldajiem, seko bārs un mūzika. BINGO spēle un sarunas pie vīna, alus, kokteiļiem.
Re’ viņi ir savos labākajos gados un svin dzīvi. Daži kopā 50,60 gadus. Daži vieni. Bet smaidīgi, enerģiski un iedvesmojoši.

Mājupceļš paiet nemanot, pārdomāju dzirdēto, redzēto un sajusto. Mani sagaida manējie. Spānis un Čehiete. Viņi strādā pludmales kafejnīcā. Mēs sasēžamies uz paklāja, ieslēdzam filmu un smejamies. Katram savi iespaidi, savi pielūdzēji un piedzīvojumi. Mums katram sava dzīve, bet vienam otra atbalsts.
Ir labi. 

a.

sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Happiness hit her like a train on a track



Pie durvīm noskan pavisam kluss klik – klak un es zinu, ka tas ir tikai pieklājīgs žests, darbībai, kas sekos pēc tam. Viņš dosies iekšā, pat, ja neatbildēšu. Ir kārtējais rīts, kad mājās valda rīta rosība. Viens dosies uz hoteli servēt brokastis, viens uz kafejnīcu taisīt kafijas, viens uz skolu, bet cits tikai vēl meklē, viņus visus vieno rīts, kad apskauties un novēlēt izdošanos.

Šorīt samiegojušies un ietinušies siltās šallēs, pavisam klusi, kā iegrimuši pārdomās. Katram sava pauniņa uz pleciem, pusdienkārba un pusizdzertās kafijas uz galdiņa blakus televizoram.
Vakari nes dzīvesprieku un čaloņu. Atkal satikšanos, dalīšanos piedzīvojumos un vakariņās. Atvērtas alus bundžas kafijas vietā un vairs ne rīta ziņas, bet populārās mūzikas melodijas. Ir pamodušies prāti, ķermeņi un sajūtas.
Dzīvojamā istaba ir vieta, kur aizmigt, ja esi viens, bet nevēlies būt vientuļš. Ja esi nomākts, bet gribi smieties. Tevi nevelk aiz rokas, bet tu gribi, lai ir roka, kas apmīļos. Maza istabiņa ar diviem stūra logiem, diviem ādas dīvāniem, diviem puķupodiem, duci grāmatu un filmām. Tie paši iepriekšminētie te ierodas pledos un ar datoriem, raksta vēstules vecākiem un atbild draugiem, te viņi sarunā randiņus, prasa padomus, dalās piedzīvotajā un kaļ plānus. Tiek dalīts viss, ticiet vai ne, bet ģimenei nav noslēpumu.
Sanāk arī tā, ka nesanāk. Līdz darbam hotelī vēl kā četras dienas. Lai nu kas, bet apņēmības netrūkst. Aģentūras, pakistānieši un šaušalīgi ofisi. Viss vainagojas panākumiem, tobrīd tā likās. Tieku pie tīrīšanas darba – pirmdienas/piektdienas. Vismaz pagaidām, līdz darbam hotelī. Tā pati balss, kas mutē vāļāja cepumu, man teica, lai ierodos 8:15 AM ģērbusies melnā.
Ir ceturtdiena 8:15 AM maķenīt aizelsusies ierodos pie aģentūras durvīm, kur žūksnis tādu kā es – melnu cilvēciņu, stāv un sarunājas. Sadalījušies pa grupām tie kaut ko intensīvi pārspriež. Atspiežos pret sienu un mēģinu saklausīt par ko tiek runāts, taču drīz vien saprotu, ka tā nav angļu mēle. Spāņi, čehi, slovāki, poļi, bet ne miņas no manējiem, tas priecē. Latviešu nebūšana dod cerību, ka kāds ir arī mājās.
Deviņos piebrauc autobuss, kurā kā fabrikas strādniekus mūs sasēdina pa divi un varam doties ceļā. Viss norit kā filmās. Ceļš uz brīvdienu mājām meža ielokā, tīrīšanas darbs, ceļš mājup. Esmu tikai nedaudz apmulsusi, bet pie sevis smīnu, cik interesanta pieredze tā izvērtusies. Pakistāņu draugs Alī blakus murmina par savu nesen dzimušo dēlu Muhamedu. Alī ir draudzīgais tipāžs. Entuziastisks par savu darbu un gatavs darīt jebko, lai nav jādodas uz dzimteni. Viņš ir laimīgs. Dzirdot manu jautājumu, Alī samulsts, kāpēc es par to domāju. Par laimi? Jo es gribu saprast, kas mums liek aizbraukt. Ne nauda, bet attieksme. Manā gadījumā pieredze. Es dzīvoju pārāk tīri. Utopiski labi, to es tagad negribu. Lai kļūst tīri tad, kad pienācīgais vecums liks par sevi manīt. Iemesta problēmās sāku apjaust, cik nenovērtējamas ir sišanās pēc klupieniem. Es ieguvu rokas, kas sniegs palīdzību un gribu būt viena no tām, kad kādam vajadzīgs.
Pasaule šķiet citādāka. Daudz vairāk iespējām.

Ir vinnesti, ir zaudējumi. Ir priecīgie mirkļi, dejojot hotelī, pie Bila [ 86 gadus vecā pianista], sintezatora mūzikas. Griežoties aplī ar vecajiem onkuļiem un tantēm, hoteļa apmeklētājiem un Bingo spēlētājiem. Smejoties un tukšojot uz galda servēto alu. Ar slovāku draugu pārspriežot vēsturi, ar čehieti klačojoties par 80 gadīgo kungu pie blakus galdiņa un uzsmaidot spānim, kas gražojas.
Ir bēdīgie mirkļi, atceroties, ka ir ģimene -  ir mamma, kas tagad, adot zeķes, skatās televizoru, ka ir vecmamma, kas tikko atgriezusies no baznīcas savā istabā skatās ik vakara šovu. Ka ir brālis, kurš vēl nav mājās, ka ir viņa dvīnis, kurš raksta bakalauru Grieķijā. Ir tētis, kurš pakļaujas savam bosam, sievietei, sauciet to kā vēlaties. Ir draugi, ir cilvēki, kurus satiku dien dienā.
Viņi turpina būt, esmu tur vai šeit.

Es turpinu būt, laimīga, nelaimīga. Ķīnā, Anglijā vai abās. Laiks turpina iet, datumi mainās.
Cik ilgi tas ir svarīgi, ja mums nav blakus to, kuru smarža dod drošību?

pirmdiena, 2011. gada 12. septembris

The pool is a system of movement.



Tu vari mainīties, pazust un uzrasties. Aiziet, atnākt. Piekrāpt, melot un nedarīt neko. 
Tik, cik ļoti man rūpēja tad, tik ļoti man rūp arī tagad. 
Un, nav svarīgi vai Antiņš uzjās stikla kalnā. Ir svarīgi, lai Antiņš iemīl pats sevi, lai saprot, ka viņš ir īpašs. 
Varbūt ne visiem, bet man. 

Mēs sēžam nakts melnumā. Esmu saspiedusi seju plaukstās, lai tās nemeklētu pēc tavām. Es baidos tev pieskarties kā citam piederošam īpašumam. Es baidos, ka tu piecelsies un aiziesi.
Es runāju maz, bet pasaku par daudz. 
Es nolieku savu galvu uz tava pleca un jūtos vainīga. 

Man patīk vēsture. Gadu skaitļi. Mirkļi.
Manā mazajā vēsturē ir momenti. Fotouzņēmumi, kas liek saprast, arī šodien es došos gulēt domājot par tevi. 

Es aizbraukšu, bet tu paliksi. 
ES vienmēr aizbraucu, bet TU vienmēr paliec. 

a.

sestdiena, 2011. gada 3. septembris

Tev patīk pieklauvēt, bet neienākt.




Es tev rakstu katru dienu. Smiltīs, aizsvīdušos mašīnu stiklos, bīdu mākoņus un ceru, ka vismaz reizi tu izjutīsi to pašu. Neaizsniedzamu, bet tīru prieku par kādu, kurš nav tavs.
Manas mājas ir tiktāl, cik sniedzas skatiens pēc horizonta. Es turpināšu savu ceļojumu, cerēdama, ka tas nekad nepakļausies svešām dogmām, tik manām. Cerēdama, ka vien dien mans koferis būs tukšs nepiepildīto sapņu, bet mana atmiņu karte pilna ar acīm uzņemto foto momentu.
Tu mājās pārrodies par vēlu. Bet es tik un tā tevi gaidu katru mīļu dien. Un, kad tu ierodies, es zinu; Man tevi nevajag, man vajag tavu atnākšanu. 

a.

sestdiena, 2011. gada 6. augusts

Ik dienas esot darbā domāju par to, cik ļoti man gribas rakstīt. Stāstīt.
Par to, cik patīkami ir uzdrīkstēties. Piekrist aicinājumam doties uz jūru nakts melnumā un klausīties viļņu sišanos pret akmeņiem, skatīties uz bāku mestajiem uguņiem un sildīties zem vilnas kamzoļa.
Ja sākumā man šķita, ka viss būs viegli – atbraukt/aizbraukt, iepazīt/ atvadīties. Tad tagad uz manas sirds ir pamatīgs bluķis, kas dzen skabargas un neļauj priecāties pilnu dušu. Galvā rasējas mazas shēmiņas, kur doties tālāk, kā pelnīt, kā tērēt, kur ceļot. Kā, lai notur tos, kas aizbrauks. Esmu svētīta ar daudz tikšanām, apbrīnojamiem cilvēkiem. Taču dažkārt gribas pārmest pašai sev, nevajadzēja dalīt dvēseli, nevajadzēja iemīlēt.
Un vēl tikai priekšā meiteņu nakts ar maskām, klačām, nagu lakām. Vēl tikai sagaidāms ‘Post Soviet’ jandāliņš.
Katra diena ir citādāka.

Es skumstu pēc savas ģimenes. Tas gan. To man jāatzīst.

Bet tikpat ļoti man ir bail atgriezties mājās. Bail, ka atkal nebūšu uz savām kājām, ka mīļumu, kas tagad vibrē nomelnos sadzīves kašķi.

Man bail teikt ardievas tiem, kas tagad ir mans balsts. Tiem, kas sasilda, sasmīdina un liek skriet gar jūru ķerot kaijas.

Bail, ka nebūs tās sasodīti kārdinošās patstāvības. Lēmumi. Manis pašas pieļautās kļūdas. Bail justies slogam.


Saldus sapņus. Mazliet saskumusi es esmu. 

A.

trešdiena, 2011. gada 3. augusts

Divas pārsteidzošas vēstules.
Abas par mīlestību. Abas par nožēlu un abas par vēlēšos saglābt to, kas pašiem rakstītājiem šķiet vairs neglābjams. Abas par sāpēm, ko nodara lēmumi, kurus vairs nevar mainīt.
Izdarām, tad domājam. Varēja taču arī tā.
Sažņaudzas sirds iedomājoties, ka tik tiešām …varēja taču arī citādāk, bet ko nu?
Tagad es domāju par sevi. Tikai vienreiz dēļ zēna, kurš vēl joprojām liek par sevi manīt, pavisam netīši, taču nemitīgi. Neko citu es nemainītu, nedz to, ka esmu viena, nedz to, ka vēlējos saglabāt savu identitāti, atsakoties no mātes lomas jau agrā jaunībā. Nē, ne par bērniem, bet par tiem, kas ir kā bērni pat savā pilngadībā.

Vārdu sakot, viss tikai ap mīlu vien. Bailēm būt vieniem, bailēm būt saistītiem. Bailēm tikt atstumtiem un bailēm dalīties. Ko tad mēs īsti no šīs dzīves gribam?
Biju indiešu restorānā. Dzēru Šardonē un mielojos ar rīsiem. Tā nebūs katru dienu, iespējams, tā ir pirmā un pēdējā reize. Vai man patīk randiņi? Nē. Es ienīstu to samākslotību, kas valda starp diviem cilvēkiem, kas ieslodzīti četrās sienās. Man nepatīk, ja man pasaka, man gribas sajust.
Gribu būt laimīga, draugi. 
Es zinu, ka arī jūs. Vajadzīgi, saprasti, apskauti un sabučoti. 
Ne es viena uz šīs pasaules neglābjama romatiķe.
A.

otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs

divdesmit sestā diena.


Laimīgie stundas neskaitot, laimīga Agnese memuārus neraksta. Taču savu piezīmju kladi neatstāj novārtā un katru mīļu dienu, atzīmē padarīto. Tāpat viņa iezīmē pa bildītei, pašvīkā un nosprauž pa mērķim nākotnei.
Mazliet apradusi ar jauno, taču tikpat aizrautīgi es ķeru katru jauno emociju un piedzīvojumu. Priecājos par BBQ ar kolēģiem, kas tikpat kā otrās mājas. Priecājos par to, ka varu pati ielikt mazgāt veļu, izkārt un izgludināt. Priecājos arī par to, ka nav jādomā par pusdienām, vakariņām un pārējām saimnieciskajām lietām, gribu taisu, gribu ne. Nav jautājumu, neprasa atbildes. Agnese dzīvo savā pasaulē, kur ir problēmas, bet tās ir viņas.
Ko es daru?
Strādāju un dzīvoju. Pats piemērotākais vasaras darbs. Pieklājīgi britu pensionāri, kas dzer visa veida kafijas atvasinājumus, smejoši un saldējumu alkstoši bērni. Trešdienas ir preču inventarizācijas dienas. Arī dienas, kad tiek ieskaitīta alga. Ceturtdienās un Piektdienās es  un Čehu draudzene Lucie /vairakkārt pieminēta manos rakstos/, taisam sviestmaizes citiem kioskiem.
Dzīvoju mājā pie britu pāra, kuru apdzīvo vēl 12 iemītnieki. Jāatzīst, ka iepazinusi esmu labi ja 3. Katrs savos darbos, saskrieties iznāk vakaros pie vannas istabas vai taisot rīta kafiju. Pāris mazliet reliģisks, bet ārkārtīgi runātīgs. Ja tieku viņu nagos, tad zinu, ka ātri prom viss netikšu. Ir jau labi – politika un ekonomika nav tēmas, kuras apspriežam draugu lokā, tad vismaz tā esmu kaut cik informēta. Vēl dzīvo Lūks, kas no savam omes man aizlienēs zaļu riteni. Tā viņš solīja un solījumus tur. Re’ izrādās, ka manai nemitīgajai vāvuļošanai būs augļi.
Es zināju, ka šeit atbraucot lietas sakārtosies… un nekļūdījos. Dienu pēc dienas.
Man ir dikti laimējies.


Sestdienas rītā pēc trakas ballītes paņemt grāmatu un doties uz kafejnīcu, lai iedzertu pašu labāko kafiju. Es varu.

Uzvilkt kedas, šortus un t-kreklu, lai dotos skrējienā gar jūru. Varu.

Varu būt viena. Bet varu būt ar cilvēkiem, kurus novērtēju. Varu savā pusdienas pārtraukumā sēdēt smiltīs un lekt pār viļņiem. Samērcēt bikšu galus, bet vienalga smaidīt. 

sestdiena, 2011. gada 16. jūlijs

sešpadsmitā diena.

ujē. grr.

Tikko atgriezāmies no Bournemouth centra. Visapkārt viena vienīga ļaužu ballīte. Jūra trako vairāk kā citkārt. Šodien man ir brīvdiena.
Par  visu samaksāju 6 ls.Ujēx2!
Nopirku sev baltu retro pulksteni un saulesbrilles. Jūtos tieši tik daudz uzķūnēta, lai teiktu, ka mani neuztrauc tas, cik daudz labi ģērbtu un izskatīgu cilvēku man būtu apkārt.

Atradām jaunu mājvietu. Atkal esam uz maķenīt vēl šeit un jau mazliet tur. Bet lietas izsijājas, atbrīvojos no nevajadzīgā un pievienoju jauno. Emocijas, ko sniedz pārmaiņas, prieks par izdevušos sarunu, prieks par jaunām sejām/dejām. Ha. Tikšanās, tikšanās, tikšanās.
Blūrainā atkal satikšanās :]

Šodien pirmo reizi iesim izsvīst klubos. Ciemiņi no Čehijas un matu krāsošana Lucie. Tie ir mani plāni.
Cheers!
       a.        

otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

Mazais ieraksts.

Atkal pierādās, ka plānošana nekam neder. Tā pa lielam vismaz. Mazajām lietām ir tendence visu sabojāt ar būšanu elastīgām. Nav jau tā, ka mani tas diži uztrauktu, šovasar es dzīvoju pēc svešiem likumiem.
Dažkārt, tomēr atceros, kas notiek TUR. Mājās, kas tagad pavisam tālas, tur ir savi cilvēki, savi stāsti, te tie ir citi – jauni, interesanti un vēl neapgūti. Citādas dzīves, uztveres un kultūras. Bagātais sētnieks Fils, smaidīgais/vientuļais/ klusi pīkstošais boss Džastins, spāņu pāris, kam sirmo mati, bet ik vakara rituāls ir kāša uztīšana un tamlīdzīgi, kas nebūt nav līdzīgi.
Diena pie jūras, ne aiz letes, bet būvējot smilšu pilis, un es rakstu vēstules sen aizmirstiem draugiem, ieslīgstu ‘gribu sakārtot nenokārtoto’ sentimentā. Šķiet, ka viss būs labi, par spīti tam, ja šobrīd mēs sēžam pa pusei uz čemodāniem – kur doties tālāk?
Man ir tā skaistā/vientuļā pludmale vakaros.

Rīta rituāls ar tavu ziņu izlasīšanu nebeidzas.  Žēl, ka atcerējos, ka kaut kur tālu tu tomēr turpini eksistēt. Varbūt tikai manās iedomās, jo tur es bez bailēm varu pazust, zinot, ka ir droši. Nebūs tikšanās, nebūs vilšanās, nebūs ikdienas. Sargā sevi, draugs.
A.

trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs

Strawberry blond.

Janvāra vakarā, Skype sarunas laikā, mana čehu draudzene pēkšņi ieteicās – let’s go to Bournemouth for this summer! Bija drūmucītis, Latvija noriebusies un gluži vienkārši gribējās teikt  ‘jā’. Pat, ja šķita, ka tas ir viens no tiem ‘jā’, kas nenozīmē neko. Kā allaž es sekoju sajūtām, inercei un attapos esot viena lidojuma attālumā.
Viss, kas notika pēc tam un turpinās vēl joprojām ir mana mazā cīņa ar savām bailēm par neizdošanos, neparedzētiem pavērsieniem un neieplānotu apmulsumu. Kur mēs šonakt nakšņosim? Ko ēdīsim? Vai mums pietiek naudas? Kur jāiet? KAS NOTIEK?
Nav omes, kas uzsilda paēst, nav mammas, kas iedod djeņuški, ja galīgi un nekā. Nav garantētas naktsmājas. Bet ir Roļa ar piepītu istabiņu, totālu bardaku un jumtu, no, kura vērot kailās kaimiņes.
Vistrakāk ir apzināties, ka pastāv tādi momenti, kad esmu gatava padoties. Zinu, ka mans pašlepnums neatļautu visu mest pie malas, bet sajūta, ka esmu bijusi tik tuvu tam, lai tomēr apsēstos uz ietves, nomestu 20 kg čemodānu un sāktu raudāt, jo dzīve ir netaisna un kāpēc! Tajā brīdī sabrūk mazais, sārtais burbulītis. Nekas traks nenotika, ne īstas briesmas, ne fiziskas sāpes, bet psiholoģiskā kolapse no domas vien, ka nāktos mammai prasīt iztikšanas naudu, ka neesmu aizbēgusi no tās siltās ligzdas. Lielā braukšana ir liela izgāšanās. Maxima, tu mani gaidi?
Šodien, pēc otrās darba dienas, sēžot siltā istabiņā, es zinu, ka vsjo čotka un rāmi varēšu neuzplīties, ne mam, ne pap.
Darbs ir kūl. Tieku palasīt angļu grāmateles, kas gulstas mājas saimnieku plauktos / vecs angļu babūnpāris/, tieku parunāt ar savu kolēģi An, kuru rīt nomainīs, kāds cits, cerams, ka brīvs un neprecēts.

Šķita, ka Latvijas pamešana ir labākais gada notikums. Noriebusies sistēma. Neviena nav un nevienam nevajag. Taču lietas mēdz pamainīties tieši tad, kad tām būtu rāmi jāsēž un jāklusē. Tad uzrodas piedzīvojums, pārdzīvojums un iespēja iepazīt. Var jau būt, ka es viltos, var būt arī tā, ka labi ir tagad un tā tam būs būt. Vienmēr tiltiņā trūkst pa pakāpienam un tās sāk draudīgi sasvērties brīdī, kad nupat, nupat viss ir bijis kūl. Tad pienāk neparedzēti zvani, tiek izdarīti neparedzēti mūvi. Tiek sagaidīts izlaidums, tiek pārkāptas mīļumrobežas. Divi kombaini iebrauc auzās, sabojā labību un tagad cenšas glābt situāciju, sakot, ka kombainiem noskrūvēti riteņi. Dzīvosim redzēsim. KO redzēsim? Kā dzīvosim? Nobijāmies no atbildības, aizmirsām, ka nāksies maķenīt palauzīt galvu. Žēl, ka tu neesi tas stiprais plecs, uz kura es cerēju pamosties ne tikai torīt.
Katru dienu jūra. Mierīga, draudīga, spēcīga. Auksta, bet hipnotizējoša. Ar savu lielo noslēpumu. Tāda, kas neļauj aizmirst par to, ka aiz Bournemouth robežām ir draugi, ģimene un mājas.
Katru dienu sarunas. Par saldējumu un kafijautomātu. Par lifeguard čaļiem, kas prasa tēju un makaroniem vakariņās. Par attiecībām, par vēlmēm. Par to, ka gribas piedzīvojumu un gribas atrast lētāku istabiņu, ko īrēt.
Mums ir fantastiski zili polo krekliņi! Hā. Un šodien tikām pie tikpat fantastiskiem džempīšiem. Tikai divus izmērus par lielu.
 daudz laimes dzimšanas dienā. a.

otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

Izlaidums.


Ir 9 :45 AM, Agnese sēž un raksta pirmsizlaiduma blogu, Jūlija čirko matus un piededzina ausi. Viss ir čillizātora režīmā, jo manīt vairs neko. Es nolēmu doties, es tur būšu.
Kleita man būs tā, kas no Rūtas kāzām, jo citas man nav [alternatīva ir mammas atnestais sekretāres uzsvārcis]. Nebūšu es nekāda superbeibe, bet jutīšos kā es. Ar čirkām un sarkanām lūpām, kurš gaida kaut ko vairāk, paliks gaidot. Vispār izlaidumi ir pati mokošākā trīs gadu studiju lieta. Sūds par bakalauru un aizstāvēšanu, tie ir tikai ziediņi.
Ja man liks teikt pateicības runu, es pieminēšu mammu, kas pusgada garumā man skaloja smadzenes par jaunas kleitas iegādi, bet diemžēl izkrita [paldies, ka tomēr centās], Jūlijai, kas ir mans kosmetologs un frizieris 2vi vienā. Jā, paldies, arī tev Agneses EGO, kas par spīti šaušalīgajai sajūtai, ka es to nevēlos, piespieda pateikt, YEAH, es varu divas stundiņas pastāvēt un šķībi pasmaidīt, nofotografēties ar māmiņu un papiņu, sabučot mīļās krustmāmiņas.
Man ir maķenīt bail neizskatīties tik labi, cik citi no manis gaida, man bail, ka es neizskatīšos tik smuki, lai patiku pati sev, man bail, ka es sabēdāšos par pārmaiņām. Ironiski, jo to es viss vairāk vēlos. Pārmaiņas.  



a.



sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Ielīgo Jāņus, mazais.

 Viss bardaks pamanās notikt Zāļu dienā, tā, kas vienu pirms pašiem Jāņiem. Mans draugs Garlību Merķelis savos rakstos tos pieminēja un arī visiem citiem latviski domājošajiem svētki ir pagalam jestri. Žēl, ka cilvēki piemirst, ka nacionālās brīvdienas nenozīmē - pieliesim mūļus, jo mēs to varam!
 Īsākā gada nakts ir no 21. uz 22.jūniju. Tā man mācīja mamma un tā es to nakti cenšos rātni nosēdēt, taču vasaras saulgrieži, tie, kas, kas pēc valdības nolemti brīvi - 23.jūnijs, man ir iešana pļavā, zāļu vākšana, pīrāgu cepšana, sieru siešana, alus iegādāšanās veikalā, dziesmu piemeklēšana, ugunskura kurināšana, līksmošana un jājā, zinu, tas ir tik klasiski, jūs zināt kaut ko labāku?

Gribētos uzdurties ziedam papardēs, bet kā nav nācies, tā nebūs vismaz līdz nākamajiem Jāņiem.

Svētku vietas piemeklēšana, tikai ļaujiet man lemt, jums būs viena mierīga vietiņa pie upes, kur var nesteidzoties darīt intensīvi,  bet pareizi. Apmesties, trīs vilciena pieturas aiz Ogres, likteņupes krastos, lai ielīgotu tos svētkus kopā ar tiem, kas jau no mazām dienām salīmējušies vienā kāpņutelpā, vienas Maximas attālumā.

Gribēju, lai visiem izdodas, pašai sanāca, ka nesanāca.

Vismaz četras stundas intensīvas galvassāpes. Vemšana /brutāli?/ , auksti sviedri un fāk, kas par svētkiem. Jauki, ka tomēr sākām to ellīgo svinēšanu pēcpusdienā – tiku pie saviem Līgo prieciņiem – uzpīt vainagu, padziedāt, paspēlēt svētku volejbolu un uzvarēt novusā / high –five Maks!/

Vel joprojām mēģinu saprast, kas par erroru iestājās manā galvā, lai to zāģētu un cirstu četru stundu garumā. Bet laba profilaksīte. Dažas lietas tapa par matu skaidrākas, pirmkārt, cilvēki mainās, tie, kas agrāk bija pavisam cērtamas priedītes, tagad ir pļaviņu bridēji, otrkārt, pietiks risināt cietos riekstus, neviens man nerada tik daudz problēmu, kā es sev pati, treškārt, divu pirkstu kombinācija vemšanas stimulēšanai patiešām strādā, ceturtkārt, nevajag justies vainīgai par to, kas nav tavā ziņā, vainosim citus.

Es ļotiļotiļoti ceru, ka citiem tomēr patika, ka tas, ko teica, tā bija. Ka svētki, ja ne man līdz mielēm, bet citiem izdevās. Bļin, es taču centos.

Brutāli, ka ne Jaunais gads, bet Līgo – Jāņi, man lika paraudzīties uz sevi no šķērsielas, saprast, ka tajā gopņikā es vairs nedzīvošu, bet savas hipij kedas un etniskās dīvainības vienmēr sildīs manu sačakarēto sirdi. 

a.