otrdiena, 2011. gada 31. maijs

That's Entertainment




Ja šodien redzējāt torpēdu. Tad tā biju ES! ;] 

Gribēju pateikt, ka mirt vēl netaisos, pārāk daudz jāpaspēj. Jums ar. Un mums kopā. 

Tuvākie plāni ir biļešu bukošana UK, Itālijai un Sarkano lukturu ielai. Bet tas ir tikai sākums...Esiet gatavi, man vajadzēs jūsu palīdzību/bet pagaidām baudam vasaru un gatavojamies pēdējai prezentācijai/.

Tagad es saprotu, ko nozīmē jaunības maksimālisms. Skriet ar galvu sienā un redzēt, ka ir to vērts. Eiropa tu vēl redzēsi, ka Latvija VAR. 
Es zinu, ka tādi, kā es, ir simtiem/ te Latvijā/, kopā mēs izveidosim jauku vietiņu, kur gozēties un mīlēties ;] 

Bet zini, ko es vēlos šobrīd? Saulrietu un saullēktu. Divas rokas sniedzamies pēc horizonta, divas kājas, kas iemin manu ceļu, divas acis, kas redz to pašu, bet saskata citu. Divas aukstas kolas skārdenes. Sekot sajūtām un vērot, kā ūdens spēlējas ar iežu graudiem. 
Ja ne šodien. 
Varbūt citu dien. 



a.

piektdiena, 2011. gada 27. maijs

looked as if he knew something, but said nothing

Ilgi krājās, šodien zibeņoja.
Es nevaru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem, es nevaru būt visur un vienmēr. Es neesmu nekas, lai jūs mācītu. Man apnicis runāt. 


Apnicis gaidīt. Apnicis gribēt. 
Šodien aizbraucu līdz Saulkalnei. Tā, kas aiz Ikšķiles. Uzkāpu uz riteņa un attapos esam tālu prom. Ar Jerome K. Jerome un vēlēšanos pazust. Pazust no citu telefoniem, kontaktiem, no sarunām par un ap. Viss nekas. 


Nosolījos priecāties. Robotiskā mērķu nospraušana - sasniegšana - aizmiršana. Drukāšana tālāk. Vairs ne miņas no maķenīt naivās spiegšanas, lēkāšanas, svinēšanas un bezrūpības. Palikusi tikai vēlēšanās vēl un vēl. Bļ**. Es taču dabūju, ko gribēju. Sasniedzu to mazumiņu par, ko sapņoju un tikai turpināt. Kāpēc es vairs nemāku priecāties?


Vēl ir sajūtas par tevi. Kgan tevis nekad nav bijis. Tu  nezini mani, es nezinu tevi. Bet es tevi tik un tā gribu vairāk par visu. 


Laikam tāpēc, ka tava nebūšana ir tik droša.



pirmdiena, 2011. gada 23. maijs

si delaš prdel?

Ārā ir negaiss. Pats piemērotākais no laikiem, lai apstātos un nekur neietu. Neskrietu, nedomātu par to, kas gaida un neprasītu, lai kāds tevi gaida. Lietū un zibeņos neviens jau arī negaidīs, varbūt tikai kāds nomaldījies lietussargs. Bet arī zem tā var neatrasties pietiekoši vietas mums abiem. 
Dabā gluži tāpat kā manā galvā. Tā karst un pārkarst, pa vidu kāda vēja brāzma. Tad seko zibens un pēc tam miers. Un viss atsākas no jauna. Man gribētos to cirkulāciju pārtraukt.  Bet nevienu bez lietus es tik ļoti negribu. Dienās, kad ķermenis  prasa izskalot to drazu, kas jau trūd. 
Saka, ka asaras ir mūsu sirdsapziņas grēksūdze, tad jau arī tur augšā kkas dikti liels sakrājies. Un es nevaru saprast vai arī mani kas nomoka, vai tā ir tukšuma sajūta, kas radusies dodot par daudz un neņemot pretim neko. Vai tas ir tukšums, jo esmu apstājusies un tikai tagad ieraugu, kas notika, kas trūkst. Kāds ir Romā, kāds Porto, kāds Parīzē, bet kāds ir arī tepat Rīgā. Vienas nieka pusstundas attālumā, vienu 36 kilometru braucienā. Vienā stiepienā un vilcienā, sajūtamā un saredzamā. Bet tikpat tālā kā visas pārējās vietas un lietas, ko es šobrīd vēlētos. 


trešdiena, 2011. gada 18. maijs

WCBheroes.

Katru mīļu dienu es iesāku ar vārdiem "vakardien es atgriezos", un melot man padodas. No tā ir viegli izsecināt, ka atgriešanās nekad nav notikusi. Vismaz ne veidā, kā tas pieņemts.
Neticiet vārdiem - esmu mājās. Es neesmu.
Kur es biju?
Šeit: Belfort (90 000), Bourogne, France. Espace multimedia gantner
Ko es darīju?
Kurss: Art et nouvelles technologies: Les univers virtuels comme pratiques artistiques


http://www.espacemultimediagantner.cg90.net/




Es varētu stāstīt sausu muti, bet tie būtu tikai mazi melni burtiņi. Tas, ko es vēlos dot ir tas intensīvais sajūtu piepildījums. Tas, kurš šobrīd mani grauž no iekšpuses un neliks rimties, līdz es iekritīšu jaunā emociju atkarībā.


No rīta es cēlos zinot, ka nākamo piecu  stundu laikā šķērsošu laika zonu. Bet laikam tajā brīdī nebija nozīmes. Mani netur tava roka. Šveice, Francija. Piezemēšanās hotelī un ēšana arābu restorānā. Pārsaldināta tēja un vēlēšanās ieslīgt hoteļa baltajos palagos. 
Viss, ko es vēlos kļūst par īstenību. Atradusi īsto ceļu, sapratusi, ko es vēlos, zinot, kas man jādara.


Bet, kur paliec tu?

trešdiena, 2011. gada 11. maijs

espace multimedia gantner

Mums šķiet, ka esam sevi izsmēluši līdz pēdējam. Atdevuši visu enerģiju, dzīvesprieku, zināšanas, bet tad attopamies lidojumā. Atkal. Jauni cilvēki - jauna pieredze. Tikpat milzīga atdeve.
Nav apstāšanās.
Būs video, būs bildes. Būs apraksti.
Bet pagaidām - turpinu graut to Eiropu kopā.
Uzdrīkstēties un smaidīt :] !

ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

Pēdējās dienas Uppsalā.

Grūti rakstīt par kko tik tuvu kā attiecībām. Par draudzību, par jūtām. Ir viegli raksīt par to, kas bijis, bet grūti saglabāt to, kas draud pazust līdz ar laiku. Es saku - rakstiet. 



Kas notika Uppsalā?

Visu darba nedēļu mēs studējām - lekcijas, workshopi, sevis prezentēšanas. Gulēt nesanāca, bet tādas vietas nav domātas laika tērēšanai. Naktīs mēs svinējām Jāņus, Lieldienas un spēlējām ģitāru. No rītiem cēlāmies ar gaiļiem. Ar riteņiem traucāmies caur tikko modušos pilsētu un maķenīt aizelsušies klausījāmies, kā runā tie, kas ir galvas tiesu gudrāki. Mums bija FIKA, kas Zviedriem nozīmē kafijas pauze, bet internacionālajiem studentiem orgy time. 


Pie pēdējām lekcijām, svina pildītie plakstiņi draudēja iznīcināt ilūziju, ka studentiem viss pa spēkam. Es tomēr pierādīju, ka Latvija var. To es nevaru teikt par Krieviju, kas uz mana pleca klusītiņām šņākuļoja. Pat ja vakars bija smags, naktis pielija smieklu šaltīm. Miegs kā putekļi pazuda līdz ar nakts gaidāmajām vēsmām. 
Katra diena bija ieguvums, taču 4diena ierindojas manā visu-laiku-pašā-mīļākajā nodarbībā :] Aktiermeistarība, drāma, uzstāšanās. Katras maņas, muskuļa, emociju atdeve. No kolapses līdz gandarījumam. No noraidījuma līdz mīlestības atklāsmēm. Viss slēpjas vienkāršībā. 


Pēc 5dienas gala pārbaudījumiem mēs tikām apbalvoti ar divām brīvdienām Zviedrijas laukos - Norredā...30 min. no Uppsalas. 
Miera osta. 
Aprīlis, kurā es peldos. Aprīlis, kurā es guļu zālē. Aprīlis, kurā laiks ir nebūtisks. 
Mazas rūķīšu mājiņas ar mazām gultiņām. Mazie cilvēciņi saspiedušies blakus.
Sangria. Nutellas nosmērētas mutes. Dziesmas, bučas, dejas un  apskāvieni.
Ezers. Saullēkts. Pledi. Runas par karalisko ģimeni. 
Rīts. Daudz stipras kafijas ar šokolādes cepumiem. 
Priecīgas Lieldienas, Latvija. 

Caur mežu un putekļaino ceļu mēs devāmies uz autobusa pieturu. Runājām par to, kā mēs dzīvojam, kā mīlam, kā dodam un ko saņemam. Tici? Lai no kurienes tu nāktu, tu jūti tikpat intensīvi. Tu smejies tikpat sirsnīgi un spēj dot tikpat daudz. 
Tu vari būt Portugālis, Itālis vai Latvietis, bet prieks, paliek tas pats lielais visuvarenais virzītājspēks. Mēs bijām čigānēni, kas pasmējās par dogmām un robežām. Noticēt cilvēcīguma lielajam spēkam, gudrībai, kas slēpjas vienotībā.  


Saldi rūgtā pēcgarša. Tu vēl esi tur, bet zini, ka mirklis, kad atkal sēdēsi mājās pie sava PC un rakstīsi, cik ļoti tas pietrūkst, ir tuvāk kā jebkad. Tu zini, ka būs tukšums, ilgas un vēlēšanās atdot pēdējo, lai tikai vēl vienu reizi izdzīvotu to pašu. 

Es iemigu vien uz 20 minūtēm. Jau tas šķita briesmīgs laika tēriņš. Es taču varēju parunāt ar to, kurš man mūžīgi vāvuļoja degungalā, apskaut to, kurš apskāva pat tad, kad nebija skumji, sabučot to. 

Es tomēr esmu mājās. Kas zin. 

a. 

otrdiena, 2011. gada 3. maijs

Es tomēr pateikšu. 
Man nav kauns justies nevajadzīgai, man ir kauns būt pārāk uzbāzīgai. Man nav žēl atdot, man ir žēl paņemt pārāk daudz. Es nebaidos uzticēties, bet man bail glabāt Tavus noslēpumus. Es mostos ar sauli, bet aizmiegu kafijas melnumā. Lai ko es darītu, es daru līdz galam. Man nevajag uzslavas, man vajag rezultātu. 
Dienās, kad man ir gaidāms, kas svarīgs, es izturos kā sāpe pakaļā. Tāpat es izturos arī tad, ja man kkas patiešām sāp. Bet lielākoties esmu mīkstsirde, kurai gribas paņemt klēpī un samīļot visu pasauli. 
Es nesaprotu tos, kuri runā par kāpšanu pāri līķiem, lielo lietu sasniegšanai. Man tā skan kā kliegšana tukšumā. Maza cilvēka lielās spuras. Ar cilvēcību var panākt daudz vairāk. Divas, trejas un visas četras galvas ir daudz lielāks mehānisms. Lai gan ir grūti atrast cilvēkus, kam jākļūst par tavu komandu, tas nav neiespējami. Pamazām apceļojot Eiropu es arvien tieku pārsteigta. Tur ārā ir - mēs čehi, mēs spāņi, mēs dāņi un mēs visas pārējās nacionalitātes. Mēs smadzeņotāji un ideju pāterotāji. 
Kkur vienā no sirds kambariem slēpjas mans mazais nepārliecinātais "es". Ļaušu tur tam ārdīties. Kad pienāks laiks, viņš izaugs. 
Man iet labi, patīk dzīve. Patīk daba pēc lietus, zaļās lapotnes un lietus smarža. Man patīk, kā cilvēki apskaujas, kā cilvēki smaida. Man patīk smaidīt. Man patīk mīlēt, kaut gan tas briesmīgi sāp. 


a. 

.

Man nav ko teikt.
Es tikai ārkārtīgi gribēju ar kādu parunāties.

svētdiena, 2011. gada 1. maijs

TEHNO SAUDADES TUAS.I MISS YOU.

In Portuguese, 'tenho saudades tuas', translated as 'I have saudades for you' means 'I miss you', but carries a much stronger tone. In fact, one can have 'saudades' of someone with which one is, but have some feeling of loss towards the past or the future.



Bija nakts. Sporta zālē 'snaudošo' matraci pārliku pār plecu un uz pirkstu galiņiem pazudu otrā skolas galā. Lielākā daļa jau gulēja, bet bija arī tādi, kas vēl rakstīja pastkartītes, tādi, kas savā starpā sačukstējās un tādi, kas, paslepus apskāvušies, bučojās. Ar savu 'pauniņu' un zinātkāri, apstājos blakus André un Pierram. Tikko kā atgriezušies no futbola spēles, tie savā starpā kko apsprieda... ;] Bet ko līdz mani ieraudzījuši, tie visu uzmanību veltīja Latvijas čigānēnam. Mēs sasēdāmies uz matrača un tajā brīdi aizsākās mans ceļojums viņu kultūrā [nē, nekas intercourse ;] 
...es lūdzu pēc kkā specifiska. Portugāļi mani pārsteidza. Sākot stāstu par 'brīvajiem' uzskatiem un vienas nakts flirtiem, līdz saviem kultūras senākajiem slāņiem. Klausījos kā mazs bērns ... ar pavērtu muti un kāpēcīšiem.
Apbūra fakts, ka viens vārds spēj nest dziļu kultūras izskaidrojumu. 

André : as I said, our cultures are very different - Spanish is more passionate and aggressive,  Portuguese is more melancholic and sad - based very much on "saudade"
Saudade is a Portuguese language word difficult to translate adequately, which describes a deep emotional state of nostalgic longing for something or someone that one was fond of and which is lost. It often carries a fatalist tone and a repressed knowledge that the object of longing might really never return.
Saudade has been described as a "vague and constant desire for something that does not and probably cannot exist ... a turning towards the past or towards the future". A stronger form of saudade may be felt towards people and things whose whereabouts are unknown, such as a lost lover, or a family member who has gone missing. It may also be translated as a deep longing or yearning for something which does not exist or is unattainable.

Dzīvojot  3 tūkstošu km attālumā putna lidojumā, mēs tomēr esam vieni veseli. Dvēseļu radinieku un dbiedri. 


a.

És toda boa Agnese! he - he (: