svētdiena, 2011. gada 30. janvāris

puķaini mani domu lidojumi.


Pirms mācībām, es gribu būt iemācīta. Sagatavota pirms sagatavošanas...nekas nesākas no nulles. Jo nekas nav balts un tas nav iespējams. ak, tranzīts un lirika. nu wo...ja ir paredzēti dejošanas kursi, nedēļu pirms tam es lēkāšu pa māju kā antilope un staipīšos, lai neizskatītos pēc pēdējās muļķes. Ja ir norunāti dāņu valodas kursi, es mācīšos alfabētu, skatīšos video youtubē un tamlīdzīgi. Izlemt bakalaura tēmu bija gaužām viegli, nebija daudz tēmu, starp kurām man spriest...nu labi, būšu godīga, nebija nevienas citas, kas mani interesētu. Kad uzzināju, ka tēmas studentu vidū nedrīkst pārklāties es sviltošām kājām metos pie lietvedes, lai paziņotu, ka produkta virzība tirgū būs mana. Nekāda dižā pre - izpēte viss man neiznāca, taču tagad, sākot pētīt lietu dziļāk, kā tas tika darīts studijās D., es saprotu, ka netikai radošums man patīk, bet racionalitāte un jēgas saskatīšana arīdzen. Tā nu es sežu un lasu par reklāmām un tā tālāk, domāju, ko es gribu, ko ne. Kādu plānu izstrādāt, kādu ne. Un vai tas ir tas, ko turpmāk vēlos darīt, pārdot visādus sūdus, kuriem pati neticu? 
Neuzskatu sevi par kapitālisti un cilvēkparazītu...neko es neražoju, neko es neiesmērēju...vēl ne. Bet, ja man nāksies, tad tikai jūsu pašu labad, respektīvi, reklamēšu to, kas, manuprāt, ir kaut nedaudz vajadzīgs jau tā nožēlojamajām dzīvēm. Tā ir - mūzika, kultūra un māksla. Ekzaklī.  Tur es redzu jēgu, tur es redzu radošumu un tur ir attīstība... Latvijā pavisam noteikti. Ha. Ne velti arī mana semestra darbs Horsenā bija sociālā uzņēmējdarbība...lektors brīdināja, ka tas nav vieglākais veids kā saraust zaļos čaukstošos, bet lēnām urbinot savu ceļu, es tomēr nespēju sevi iedomāties kā lielu, masīvu dāmīti ar dzelzs tvērienu. Vienu gan es esmu jutusi vienmēr, cilvēku iedvesmas iedvesmo mani un, ja ir talants, tad manī nav ne kripatiņas savtīguma, lai atdotu visu tā īstenošanai, it īpaši Latvijā, kur māksla būtu galvenais eksport un tūrismprodukts. Eh. Kamēr esmu mazs un nabags, tikmēr man nav ne teikšanas, ne svara, bet mācoties un mācoties, galvenokārt, pašiniciatīvas vadītai, es nonāku pie secinājumiem, ka tad, kad atgriezīšos te pēc savas trešās vai ceturtās ārzemju mācībpieredzes, tad es varēšu vismaz kko mainīt...lai jau ir naivi. Redzu es nākotni Māras zemei, par spīti, pesimismam un visam pārējam. turpināšu idializēt, ka ar smagu darbu, te tomēr viendien mēs visi dzīvosim tikpat attīstīti kā Norvēģija, Zviedrija, Dānija...gozēsimies pludmalē tāpat kā Spānijā, Portugālē un Itālijā, baudīsim vīnus, sidrus, gleznas un ielu muzikantus kā Francijā,  atļausimies ceļot kā Japāņu un Vācu pensionāri un teiksim, ka labākā vieta pasaulē ir Latvija, tāpat kā Amerikāņi. 

Creativity is imagination, and imagination is for everyone.

a. (:

piektdiena, 2011. gada 28. janvāris

.

burger dude.

Kad tev šķiet, ka ir slikti, pēc brīža attopies, ka nemaz nezini, kas ir slikti. Visas tās naudu būšanas un tamlīdzīgi, tas tikai pabojā omu, taču pa lielam sūda papīros cilvēki dibenus slauka. Tie, kas gulstas makos ir cita lieta. Naudai jau ir tikai tā vērtība, cik lielu mēs tai piešķiram...dators, mašīna, šokolāde. Vienam tas ir sīkums, citam vesela bagātība. 
Jāatzīst, ka sāku rakstīt, lai izdusmotos uz visu pasauli par netaisnībām...par to, ka man nepietiek naudas, lai nākošnedēļ nopirku mēnešbiļeti uz Rīgu, par to, ka nezinu, kur, pie velna, lai izroku naudu prjektam Zviedrijā, par to, ka esmu tāda muļķe, ka par savu dzīvi nedomāju jau būdama autiņos. Es nezinu, kas būtu citādāk, jo centusies esmu vienmēr. Pat tīri vai apskaužami, cik ļoti es lūkojos nākotnē tad, ja skatās, cik depresīvi es nobloķēju savu skatu šobrīd. 
Tagad un te rakstot, es sevi ienīstu, par to, ka te ņuņojos un pīkstu, bet man jau pa lielam viss ir lieliski, veselība uz urrā, draugi uz urrā. Sūdīga man ir novērtēšanas sajūta.
Un, ja reiz viena lieta nomāc, tad viss uzkrīt kā sniega lavīna līdz ar to...mana intuīcija ir atsacījusies funkcionēt. un man gribas gulēt. palīst dziļi zem segas un nerādīties ārā. positive.


bet kafijas apņemšanās nav lauzta. tas priecē. 

ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris


Mans jogas skolotājs paņēma brīvu dienu. Vakardienu. Taču māmulīte nelikās mierā, sāpot mugura un sazin kas, jāiet vien ir. Apzvanīja visus Ogres pašdarbniekus un sarunāja tādu kā alternatīvo jogu. Ar paklājiņiem padusēs aizsteberējām līdz zālei.
Pretim apgarots čalis. Garš, ar mazu punčuku, jūras zilās biksēs. Stāv kā pats buda un māj. Atsmaidam, saskatamies un nodomājam: 'Kas par sieriem? '
Bet divas stundas pagāja neticami ātri. Viņš bija parūpējies par visu - svecēm, tēju, mūziciņu. Paralēli runāja par visādiem sidrabotiem stariem, kas iet caur mugurkaulu, par to kā savienojamies ar kosmosu un zemi un tamlīdzīgi. Kad sākās trauku skandināšana, radot skaņas, kas manas bungādiņas grieza kā sirēnsignāli, te tuvinoties, te attālinoties, es jutos pavisam ērmīgi. 
Lai nu kā, beidzoties aktīvajai jogas daļai, aizsākās sarunas. Par krāsām, ziedītēm un pārtiku. Daži fakti man palika prātā. Sirds krāsa ir zaļā, dažkārt arī rozā. Taču pēc būtībubūtības zaļā...kosmiska savienošanās ar visumu, tiem cilvēkiem, kas to izvēlas, ar auru viss esot bumbās, arī zilā neesot skādējama, taču brūnā pavisam noteikti nav ieteicama garderobes sastāvdaļa - tā ir zemes krāsa. Zeme atņem enerģiju. 
Vislabākā eļļa ādas ārējai mīkstināšanai ir iekšēji lietojama mandeļeļla. Efekts esot grandiozs.
Par dzērieniem. 
Un te sākas interesantākā daļa. Anormāls pārbaudījums man. 
Janvāris ir smags mēnesis.Daudzdaudz kafijas...tāpēc līdz jaunajam mācību gada sākumam, 31.janvāra rītam, es neizdzeršu nevienu pašu tasīti kafijas! Nevienu! No rīta pirms brokastīm es uztaisīšu pamatjogas vingrinājumus un atsacīšos no cukura. Yes! Daaaammmnnnnnn...tas būs tik grūti. 

28,29,30 būs mani visu laiku smagākie rīti. Bet vajag vajag vajag vajag. 
(: 


tādu pasniedzēju es sev gribu! 
a.yo!

The lady with the little dog.

Piederēt apstāklim, ne apziņai. 
Kad biju projām, man līdzās bija daudz filmu. Lai nejustos vientuļi un vienmuļi arīdzen. Taču daudzas no tām es netiku noskatīties. 'The Reader' bija to skaitā. Tas bija loģiski...Keita Vinsleta 'Revolutionary Road' , 'Eternal Sunshine of the spotless mind' ... 'Finding Neverland'. Pirmās divas es skatījos pa trim reizēm. pārāk intensīvas emocijas, lai izjustu uzreiz  un pilnībā. es tās reinkarnēju divreiz un trīsreiz, tikai tad es sapratu, kā jutās tie, kāpēc tie raudāja un kliedza, mīlēja un negribēja pazaudēt. es filmas ielaidu sevī. tikpat dzīvas kā jebkas, kas notika manā acu priekšā.kad reiz es to zinu. paliek tikai atmiņas par to, cik absolūti tas bija.
'Finding Neverland' es noskatījos vienu reizi, taču mats matā spēju atburt sevī sajūtas, kas mani pārņēma to skatoties...biju atgūlusies gultā savā koju istabiņā, uz drēbju kumodes tika uzstutēts portatīvais, ieritinājos segā un rokās iespiedusi cepumkārbu, piebirdināju visu gultu. lai arī bezgalīgi skumu pēc mājām, es to neatzinu citiem, jo tad man to nāktos atzīt arī sev. nebiju tam gatava nevienu pašu brīdi. Bet tieši tajā vakarā viss likās pareizi. būt tālu, būt baltā istabā, ieritināties zilā segā un pēcāk aizmigt 'grumpy but gorgeous' pidžambiksēs. 
Es vēl atceros mirkli, kad ielūkojos telefonā...1 new message. no tēta. 'Meit, viss ok?' ...arī atbilde: 'yo!' derēja. Mīļuma kosmoss savu darbiņu veic godam. 

Šodien atnākot mājās sajutu to pašu vēlmi, ko todien, skatīties filmu un nedomāt absolūti ne par ko citu. Tāpēc tai bija jābūt lieliskai, ne labai, ne interesantai ...bet lieliskai. 
...un tur bija tāda būšana, ko es saucu par īstu. aizgrābjoša, patiesa, parazītiska un mazliet cenzēta. tikpat kā neredzama citiem. 
Man jau daudz nevajag, tikai nolikt galvu uz tava pleca un saprast, ka par spīti visumam ir lietas, kas nemainīsies. uzticība.

a. 

trešdiena, 2011. gada 26. janvāris

Meitenei sagribējās romantiku.

'A Single Man' mūziciņa. Paldies Jūlijai! :] Pati tiktāl nebiju aizklausījusies.O!Laikam neesmu vienīgā, kam to romantiku.
Tā notika vakar, kad emociju purva ietekmē atvēru Džonsa Faulzsa 'Franču leitnanta draudzeni'. Izrādās, ka grāmata 1981. gadā tika ekranizēta. Galvenajā lomā Merila Strīpa. Tas šobrīd liekas ārprātīgi piemēroti, bet filmu vēl neskatīšos. Izlasīšu grāmatu un ļaušu  'nosēsties'. 
...
Šodien esmu padarījusi nejēgā jēdzīgas lietas. Uzkrāsoju nagus, pēc divām stundām nagu laku notīrīju nost. Pasēdēju pie televizora, katram kanālam vienlīdzīgi veltot 5 minūtes. Lasīju grāmatu.Mēģināju mācīties. Bļin. un tā paiet mans laiks. 
Pašai uz sevi dusmas...cik gan daudz laika paiet arī tam. Dusmām. 

Bet vakarā es došos uz Rīgu. Hamletu! ... un Naktī es noteikti iztukšošu to vienu alus bundžu, kas stāv uz mana balkona. Mani gan urda nepacietīga kņudoņa pakrūtē...šī slaistīšanās novedīs pie alkoholisma.Pasarg'... 

Par to runājot...

Manas omes ir vienas jestras kundzītes. Viņas uzskata, ka svētki ir paši jaukākie dzīves mirkļi. Man ne, Jo kūka nav iemesls justies labi, to var dabūt arī dienās, kad pie tevis neierodas pārdesmit radinieku, kad māju nav jāizšruba tā, ka pat pašai sev jāaizliedz elpot, lai perfektā kārtība saglabātos līdz viesu ierašanās brīdim, kad   nav jāstāsta kā tev iet, kā ies, ko dari, ko darīsi, kāpēc un tamlīdzīgi... kad nav visu iepriekšējo vakaru un dzimšanas dienas rītu jāstāv pie plīts un jāgatavo. Un tā tālāk un tā joprojām.
Bet omes to dievina! Viņas gatavas runāt visu vakaru, gatavas apēst pusi kūkas un izdzert visu liķieri, lai pēc tam gražotos, ka ir galīgā ķitelī un kāds kauns, nudien' . 

....
To es rakstīju vakar. 
Bet šodien. Es pamodos ne savās mājās, taču tikpat jaukās. Pēc aukstas un sniegotas nakts ar sarunu pildījumu, tenkošanas, siermaizēm un kokosriekstu končām. Bija jauks maucieniņš 'Hamletā'. Tā aizmiršanās mūzikā, kas mani iedvesmo. Ved pie prāta, ka katram ir sava vieta, sava skatuve un sava mūzika, ko komponēt. 
Mēs jau varam censties būt tur, kur mums šķiet, ka jābūt. Pienākuma, ambīciju un pieraduma pēc, bet tas, kur beigās attapsimies ir gluži ne mūsu pilnīgā varā. O! Katram ir iespēja izvēlēties. Uūjē... mana izvēle ir atrast pavisam skaidru taku, iemīt vēl pārdesmit tai blakus, izveidot lielceļu un braukt kopā ar jums. 


Un tagad es mācīšos!! Ha (: 


You r funny! Y r an animal! 

yo.

ceturtdiena, 2011. gada 20. janvāris

gadījuma statistika. nestrādā?

Gribu  (:

Tikai nepārprotiet es mīlu savu mitekli un tā tālāk un joprojām bla bla. Bet nepamet sajūta, ka man kāds vienmēr gribēs nomainīt pamperus vai pabarot ar ābolu biezputru. Viss ir skaisti, sava istaba, savs remonts. Tur gan ir maza aizķeršanās ... remontu veicu es pati. m. tie, kas šeit bijuši klusē kā partizāni, esot mājīgi un tamlīdzīgi, kas liek domāt, ka ne man vienai šķiet, ka atrodos vismājīgākajā miteklī uz zemes. Ha. Bet visu veido tie mazie sūdrucīši, kas man apkārt. Jāsāk jau ar to, ka bērnībā mūs izdancināja pie visādiem māksliniekiem un pašdarbniekiem. Daudz kleksējumu ... ir arī kāds tīri vai pie sienas pieliekams. Darīts! 
Visu jau vārētu ņemt un pārnest uz kādu jaunu mitekli, izlīmēt tur tikpat trakas tapetes, sakrāsot, salīmēt, piesist plauktus, novietot ierindā svečzaldātus un tā tālāk. jāpiebilst, ka gultu gan es līdzi neparkam. milzīga, ka tajā aprotēt ap savu asi piecas reizes un vienalga palikt mīlas kuģī. taču aizņem pusi no manas dārgās, necilās kvadratūras. Gadās?
Šodien nosūtīju piecas motivācijas vēstules, tikpat cv un pa virsu vienu lielu aizvienojumu, ka iepriekšējie centieni ir kaķim zem astes. Ah. tas liek aizdomāties ... kur gan kaķis paliktu pēc manas aiziešanas. Viņš mīl to sasodīto gultu. Lai jau tiek. 
Esmu es tomēr aplami veiksmīgs cilvēks. Vai tad par tādu jūs nesauktu to, kurš uz ielas divas dienas pēc kārtas atrod naudu? ne jau divus santīmus. Piecus latus! Kā es te stāvu! Loģiski, ka jūs mani dēvēsiet par pašu veiksmīgāko no sastaptajiem cilvēkiem. 
Ja šo blogu lasa labs cilvēks, pietamis visam labajam ar viņu, vēl vēlme man dot pajumti Rīgas centrā, raksti! Ha. Un patiesi, es neesmu vientiese? 

Vēl pēdējā lūgsna pirms gulētiešanas un basta. 

'DIEVS, DOD MAN
RĀMU GARU PIEŅEMT
VISU, KO NESPĒJU IETEKMĒT,
DROSMI
IETEKMĒT VISU, KO SPĒJU,
UN GUDRĪBU - VIENMĒR
ATŠĶIRT VIENU NO OTRA.'


jūsu. a. (:
yō.

otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

Dirty Blonde.




Bija vakars, kad es aizsūtīju savu motivācijas vēstuli, atbildēju uz pāris jautājumiem un tamlīdzīgi, jo es ļoti cerēju, ka izvēlēsies tieši mani. Mazu nevajadzīgu sūdiņu, kas kko vienmēr grib un cer. Kompis nokārās un es nokavēju termiņu. Lādēju sevi par to, ka, vienas klasiskas kļūdas dēļ, esmu palaidusi garām iespējams vienu no labākajām pieredzēm ... tas vakars bija totāls īgnucītis. Nosolījos mācīties no kļūdām. basta. Nākošajā dienā bija ūbergrand paziņojums, termiņš pagarināts vēl par vienu dienu! ūjē, laiks līdz pusnaktij. Visu dienu nobumbulēju apkārt. Pienāk desmit pm. parādās patīkams satraukums, jāķeras pie darba. Bet bļe, nav ne iedvesmas, ne gribēšanas. ko lai raksta? daudzdaudz jautājumu ... kur palika mācīšanās no kļūdām? izgaisa.čuduš.
Kaut kas saķērās un nostrādāja, ar Džurbi Tildi, mēs tomēr izdarījām labu darbiņu. Viss tika smuki nosūtīts un atlika tikai gaidīt. Bija maza, maza ticība liktenim, vēljomazītiņāka saviem spēkiem ... bet kā jau ar to ticību notiek, tā vienmēr nostrādā. 
Saņēmu e- pastu, ar ziņu, ka  Board of European Students of Technology mani atzinuši par vienu  no dalībniekiem Zviedrijas projektā. Baigais prieciņš un joprojām nepamet sajūta, ka kaut kas ir nepareizi, neiespējami un tamlīdzīgi. Tā gadās.
Nav jau misija uz Afganistānu or smth.  un pirmais intensīvais stoked mazliet apslāpējies. Ir simtiem citu domu, kas vēl jāpagūst, kas jāizdara. Attention whore, ambition bitch. Ha! (: Ne tik traki, nudien. Bet iemācīties novērtēt lietas man vajadzētu ... citiem vienmēr viss ir labāk. Citi ir skaistāki un gudrāki, citu greipfrūti ir sulīgāki, šokolāde uz mēles kūst ātrāk un kafija smaržo intensīvāk. 

Itkā visam būtu jābūt lieliski. Ja dari, tad notiek. Kādu vidi piesaisti, tādus cilvēkus sastopi. Jūt jau kontektiņu, pat, ja nepazīst. Bet čuijs, ka īstie cilvēki, nāk īstajā laikā, nepamet. 
Vēl kas ... dažubrīd mani pārņem sajūta, ka tie, kas mani nepazīst, pazīst vislabāk. Protams, ne tikai. Bet kkur tās molekulas saķeras arī bez stundām ilgas runāšanas. Ja man pasaka kaut ko tādu, kas bijis kā naglai uz galvas, es intuitīvi jūtu, ka kosmoss runā. 

Šī sestdiena bija vēl viens uzlikts ķieģelis manas perestroiokas stadijā. Ha. Sēdējām ar meitenēm  Lidiņā, pēc filmas noskatīšanās, žestikulējot stāstīju par savām jogas nodarbībām. Tika izteikts verdikts, ko esmu jau dzirdējusi ne reizi vien, par manu dzīvi varētu filmas uzņemt. Par visiem varētu. Ha! Apvienosim visus žanrus un būs. (: pati par sevi sasmējos. Neļausim patiesībai sabojāt labu stāstu. 
Vēl es tiku dēvēta par Annu Kareņinu, iespējams dēļ cepurītes, iespējams dēļ stājas, iespējams dēļ cigaretes ... iespējams. Bet es jutos labi. labāk kā esot es pati. 

Nu gan samuldējos. Bet paldies. Par būšanu. 

yō. (:

ceturtdiena, 2011. gada 13. janvāris

Tikko kā Grooveshark classical music radio nomainīju uz Aaron Parks (; esmu gatava savām 10 minūtēm. 


 ... par ko es vēlējos te 'parunāties'. 
Esi iekārtojies ērti? Heh. enjoy the evening. pa smuko. reti tā sanāk paglaunoties.man ir pleitaims un gribas. ar jums.  (: nebūs gari. Pat ne desmit minūtes no jūsu dārgā laika. Tikai atgādināšu, ka esmu un viss ir bumbās. 

Bēet, kas par sieriem? Šodien notika istabas revolūcija. tie, kas mani zin, tiem nekādi brīnumi. tie, kas ne. man dikti patīk pārmaiņas! ar izmestajām lupatām, saplēstajām vēstulēm, noņemtajām fotogrāfijām es kko salauzu sevī. nedrošību par to, kas būs un paļaušanos uz 'viss notiek uz labu'. un pat ja nenotiek, tad notiks. sameklēju unversitāti maģistriem. atradu darbu vasarai - anglijā. Sajutos fuckin vientuļi iedomājoties, ka tur būšu tikai ar sevi. 
Sevi, kas mani kaitina visvairāk. loģiski! 
Sapriecājos par šīs6dienas pasākumiem.mazs prieciņš ielija pakrūtē. Palika silti un tamlīdzīgi (: . baigi salkanais ieraksts... ar visiem - iņš un tamlīdzīgi. Tā gadās... 
'never let me go'



yo.

un...yesyes! beidzot baseinā sajutos kā veca nerātnele / tām, kam pāri 40, bet vienalga grib padraiskoties/ Hāa. netika gan man draiskošanās prieku, taču pasiekalojos gan. tikai veselīgi. ka es jums saku!!!

otrdiena, 2011. gada 11. janvāris

Sen neesmu rakstījusi. 
['Sen' lietots kā relatīvs jēdziens, atskatoties uz manu iepriekšējo aktivitāti] 
Ir dzirdēts, ka cilvēki raksta tad, kad viņiem iet sūdīgi. Kad ir labi, tad viņi dara to, kāpēc paliek labi. Vai kaut kā tā.Tas nav iemesls. 
Man nav ne sūdīgi, ne lieliski. Tā gadās. Es gan izvēlētos vienu vai otru, jo tad es varētu savi kategorizēt. Tagad ir kā vienmēr - īsti nekas. 
Man ir jāsāk rakstīt bakalaurs. Jāatrod uzņēmums, jāsameklē kontakti, jāanalizē produktu virzība tirgū. Reklāmiņas, naudiņas un tamlīdzīgi. Nav tā, ka negribas, nav tā ka gribas. Bet vairāk tomēr gribas, kā ne, jo papīrs man ir vajadzīgs un tēma ir labākā, ko varēju izžmiegt no sava pasniedzēja. Protams, protams...kurš gan negribētu rakstīt par nodokļiem un grāmatvedību. Ha! Sākums ir pats nejaukākais. Ir jāatrod dzijas pavediena sākums, kurš vienmēr ir spolei kaut kur pavisam nesaprotami iebīdīts, tāpat kā skočam. Makarējies, makarējies, beigās izārdi skoča spoli. Cilvēku slinkums virza attīstību, tika izdomājuši pārdot jau ar to papīriņu sākumā, lai vieglāk. Bet, kā jau ar pievienoto vērtību - komfortu, maksā arī maitas dārgāk. Nafig, labāk ārdīšu to spoli. 
Tagad es taustos sev nezināmā virzienā un palieku aizvien aizkaitinātāka :@. 
Brālis otrā istabā raksta maģistra darbu. Cēlies kā pusastoņos. Sitieni pret klaviatūru skan manā galvā kā debesu zvani. Ja ne viņš, būtu gulējusi līdz desmitiem. Izgulējusies un pēc cilvēka, dzertu kafiju, klausītos putnu čalošanā un ieēstu burvelīgas brokastis.Ja? Nu, nē...tāpat būtu man īgnucītis. Bet tagad ir vēl jo ļaunāk, rakstu tāpēc, lai arī brāļa galvā skanētu 'debesu zvani'. Jums nekad tā nav gadījies? Skolas laikā, rakstot esejas, pieķēru sevi pie domas, ka ņīh..ja nav ne iedvesmas, ne kā. Bet blakus sēž viens tāds rolmopsis, kas drukā uz velna paraušanu. Pildspalva sitas pret galdu un atskaņojas klasē, galvā, smadzenēs un tamlīdzīgi. Tāpēc es rakstīju aplamības, tīrās aplamības, bet tas nostrādāja. Rolmopsis pret mani pagriezās, atzinīgi novērtēja enutiziasmu. Un vismaz uz brīdi - iestājās klusums!

Ooo... ir! Klusums. 

Zummmmm....


yo?

Zummm....


YO! :]

jaukiņī, lai jums un mums! :] he. 

piektdiena, 2011. gada 7. janvāris

mi razbivaemsa

Ieraudzīju...iepatikās (:


Šodien es sevi piekalu pie galda. Ar sirdsapziņu pie pienākuma, kas nemaz nav mans. 
Bet re' es nemāku pateikt nē'...un labi vien ir. Jo citādi es nebūtu ne pavisam, ne pat mazlietiņ kādam vajadzīga. Kādam diplomam, kādai karjerai, kādam algas pielikumam. Un, ja Tu, man prasītu, ko  savā dzīvē esmu paveiksusi, es atbildētu, ka neko. Viņi gan ir paveikuši daudz. 

Ha! Lai Dievs jūs svētī, Mister Rouzvoter! 
Un tiktiešām, lai IR! Svētība un tamlīdzīgi.

'Savās iedomās esmu gleznotājs.
Tu to zini. Vai varbūt - nezini.
Un tēlnieks.
Man patīk redzēt,
Ko rokas dara ar vielu
Un viela - ar rokām.
Manas rokas
Un tas, ko rokas nu grib,
Tevi pārsteigtu.
Šobrīd pat - ja es būtu tur, kur tu lasi šīs rindas,
Ja lasi guļus,
Es atsegtu tavu vēderu.
Pareizāk: lūgtu, lai atsedz
Un ļauj manam kreisajam īkšķim
Novilkt hipotenūzu
Tumši cirtotam trijstūrim,
Tad rādītājpirkstu
Uzspiest tavas dievišķās nabas malai
Un turēt tā ilgi,ilgi.
Varbūt pusstundu.
Ērmoti?
Domāju gan. '
[Vonnegūts]


yo.

ceturtdiena, 2011. gada 6. janvāris

paper airplane window.
Ir momenti, kad tieku pieķerta skatāmies 'no augšas'... Piemēram, vakardien šķērsojot Vanšu tiltu. Bet ne tikai. Man laikam dikti gribas sajusties varenai, jo to, ko es redzu no augšas, to es piezūmoju un ar to es spēlējos. Bīdu cilvēciņus, piebikstu. Es varu paņemt mašīnas un pārlikt stāvam citā vieta. Tie ir mani lauciņi un mani resursi. Mani cilvēki. Es nevaru mainīt to, cik laimīgs tas cilvēks jūtas. Bet viņam nebūtu jājūt! Sasodīts! Viņš ir tikai maziņš sūdiņš visā lielajā mehānismā, kur pie velna, tas rāvis, ka viņam ir jūtas. Mainīšot pasauli un tamlīdzīgi. Gribu gan to redzēt. Kha!Staigā vien savu iemīto taku, ja tu neiesi, kur tev jāiet, es tevi pārlikšu! Mani kaitina tie, kas uzskata, ka viņu būšana un nebūšana ir būtiska. Tava ierašanās nav filantropija, ja tu tā domā. Ja tu nāc, tad tev to vajag tikpat ļoti, cik man. Oij. skarbi. bet nekas konkrēts. Manī herpes vīrusam līdzīgi, attiecīgajos apstākļos, dzimst sociopātisms. Visbiežāk tieši tad, kad pretim stājas kāds kārtējais snobs. Wātever.
Vēljoprojām gribu sabīdīt sarkanās mašīnas blakus sarkanajām, baltās baltajām, melnās pie melnajām un tamlīdzīgi, lai pasaulē vienreiz par visām reizēm valdītu kārtība!


yo. ;] 


sestdiena, 2011. gada 1. janvāris

1/1/2011 won't get fooled again!



Baisi kruti ir tas, ka nekas nav mainījies. Es esmu tikpat forša. Hā. Jūs ar' ehk. .. 

Jaunais gads būs kosmoss. That's grand. 
Bet, ja pavisam godīgi, tad varu pačukstēt, nakts attaisnojās. Bet šoreiz bez intridziņām....
Nakts bija intensīva - mēs sanācām kopā un griezām desas, vārītus kartupeļus un olas, gurķus svaigus un gurķus marinētos, papriku un tamlīdzīgi. Jaucām visu kopā un spiedām majonēzi tā ka nemetas. Mazas karotītes, no malu malām, veikli lodelēja pa salātu bļodām. Mums bija līdzpaņemtas kanēļmaizītes un magoņamizītes, kas starp zobiem atstāja pa pēdai, glazētas piparkūkas, savārīti zirņi, samarinētas sēnes, taco čipsi un mērces. Kur tik vien ej smaržo pamestās mandarīnu mizas. Mums bija daudz dzērienu! Mums bija ping - pongs un lapiņspēles. Mēs dejojām 'Andra un Daces' deju 'Tutti fruiti summer love' pavadījumā. 
Laika nebija.12mitos skrējām ārā un vērām visus šampjus. Pilns pagalms pielija putu un skaļu apskāvienu. Mēs bučojāmies un dejojām. Lecām uz ragavām un attapāmies guļot sniegā un smejoties. Nebija auksti, nebija grūti. Viss, kas bija - pazuda. Balti un bez elpas, mēs cepām zefīrus uz maziem koka irbulīšiem un ķepinājām starp pirkstiem. 
Un tad mēs uzkurinājām pirtiņu, metāmies pliki un karsējāmies. Lecām kupenās un nebaidījāmies būt uz brīdi mazliet pārgalvīgi, mazliet mēs paši. 
Piecos no rīta, kad kājas veda uz mājām, bet pārējie palika guļot, starp pirts sasildītajām koka sienām, es jutos mazliet par daudz dzērusi un mazliet itkā zem kājām būtu tikai ledus. Bet beidzot es zināju, ka kosmoss ir pārņēmis vadību. man atliek tikai paļauties, jo viss notiek un notiksies. 

Pienāca 'mūsu' rīts un mans telefens sabira ar īsziņām. Skaidra bija tikai viena lieta. Jādodas no kurienes nākuse. Veikli izlaipojot caur pilsētas sniega izšķūrētajiem labirintiem un padodot - 'snovom godom', es iebridu mežē, padusē iespiedusi 'aliasu' un kājas augsti cilājot, klausījos savu mūziku, savā mp3!
Foreļmaizīti? Vienu? Vēl vienu? ;] 

Un ejot mājās...pēc stundām smiešanās es domāju par... 
...to, ka es ticu mīlestībai. Jo redzot tos, kas man bija apkārt, es jutu, ka tur viss ir pareizi. Ka cilvēki satiek tos, kurus viņi agrāk vai vēlāk satiktu. 
Nevarētu teikt, ka viņi ir sevišķi pieklājīgi, bet iemīlējušies nekad tādi nav. Viņi pazūd nevienam nesakot un atgriežas mazliet saburzīti un mazliet nokautrējušies. Viņu acis dzirksteļo pat tad, kad tās lūkojas uz leju un slēpjas.Viņi atļaujas būt mazliet muļķīgi un viens otram par to nobučot degungalus. Viņi  tik jauki baras, ka sanāk pasmaidīt. Viņi ir tie, kas liek tev gribēt mīlēt. 

...arī par to, ka ir vēl tie, kas ir pazuduši sevī un savās ambīcijās. Kas lāpa vientulību un grib kļūt par ielāpiem. Viņi ir 'akli' un vēlas tādi palikt. tos man gribas apķert un saspiest. 


Man ir pavisam mazmazītiņa nojauta, ka dzīve ir daudzdaudz' blēņu man iecerējusi.  Nu ko'. 
Kā katru gad' pa vēlējumam: 
nebūsim muļķi, bet mīlēsim kā muļķi;
pīpēsim zāli un dzersim;
trieksimies virsū cilvēkiem, ne mēbelēm;
melosim tikai citiem, ne sev;
apmeklēsim teātri un nešmakstināsim kinoteātrī;
klausīsimies mūziku un brauksim uz festiem;
un lasīsim...daudz. 

/es apsolu, es tiešām centīšos rakstīt kā cilvēkam pieklājas - likt komatus un tamlīdzīgi. / 

Yo  ;]