Atkal viena aizbraukšana. Šoreiz ir pavisam viegli. Gribas būt smukai,
aizbraukt smuki un ierasties smuki. Iekārtoties savā jaunajā miteklī un sākt
visu smuki no jauna.
Un, ne kaunoties vai
atsakoties no tā, kas bijis, bet pieņemot un balstot uz gadiem, kad intensīvi
mācījos no sliktās, labās, pamācošās, maķenīt depresīvās, bet tikpat vērtīgās
pieredzes.
Vēl man ir karte ar
atķeksētiem galamērķiem, zinu, kurp gribu vēl doties un, ja būs pietiekoši
dūšas, tad es turpināšu lauzt šķēpus savā raksturā.
Nespēju dzīvot tikai
savā pasaulē, neielaižot arī citu dzīves, pietrūkst sarunu ar svešiniekiem, lai
arī toreiz jau šķita par daudz, tad tagad tāds tukšums, kas draud aizpildīties
ar Latvijas pelēkajiem laukiem. Kur ir sniegs?
Manī ir tas mazais
satraukums, būs jauns gads, kas neko būtiski nemainīs, taču būs jauna iespēja,
kas izmainīs līdz šim visu, kas man bija, par ko es cīnījos un kam ticēju.
Tagad man būs iespēja pārvērtēt, izvērtēt, iespējams, novērtēt un apzināties,
cik tālu es esmu no tā, uz ko vienmēr esmu tiekusies.
Kas zina, ko es
satikšu, kas zina, kā tas mani mainīs.
Laimīgi.
pirmdiena, 2011. gada 19. decembris
Tā jau sabiedrībā lēš, ka no kļūdām mācās,
pieredze tipo un tā joprojām, bet ne manā gadījumā.
Vēl joprojām un vienmēr:
pieķeros lietām un
skaistām vietām;
paļaujos uz
sagadīšanās spēku;
skumstu par
aizbraukšanu un baidos no ierašanās.
Piektdienas rītā sametu mugursomā savu
primāro iedzīvi un ar zābakiem bridu uz autobusa pieturu. Ogre – Rīga. Rīga –
Kandava – Kuldīga. Ceļš, kas aizved savdabīgā vienpatībā un harmonijā ar dabu.
Plašumi, saulriets. Mazais rozā trokšņu radītājs viegli dudina ausī, un es
ieslīgstu miegā.
Atverot acis redzu mirgojam autoostas
uzrakstu, pavisam skaidri, esmu klāt.
Ne man kartes, ne norādes, pāris ielu
nosaukumi gulst kādā no smadzeņu kambarīšiem, un tad nu es mēģinu skribelēt
burtu pa burtam savu ceļu uz paredzēto naktsmītni.
Ielas ir smuki nobruģētas, visapkārt
gaismeklīši, lampiņas, konditorijas kafejnīcas, eglītes, skatlogos ziemassvētku
atlaides. Maķenīt samulsusi, es cieti turpinu ieņemto kursu, lūkojoties apkārt
un ķerot ikkatru detaļu.
Ne aptiekā, ne uz ielas cilvēki man nevar
palīdzēt, vienīgais, ko zinu ir Zzzz? Kā tur bija....mhm. Zabadaks?
Ceļu, caur dubļiem, tumsu un zināmu paniku,
es atradu. Vijolīšu iela 24, skaists nosaukums. Slejas staro kokiem, 1 km attālumā
no Ventas rumbas, kas naktī izskatās pasakaini! Gada vārds!
Ja es nebūtu viena, noteikti sabučotos,
skatoties, kā akmeņi metā ūdeni un kā gaismas spēlējas ar ēnām.
Mani sagaida Edgarix2. Kas ZABADAKA
saimnieki. Te arī paveras mans lielais pārsteigums – miers. Vieta ir krāsu
mudžeklis, tāds patīkams un baudāms, pat atkarību raisošs. Katrai lietai ir
savdabīgas detaļas. Viss ir tik individuāls – krēsls, lampa, gulta, galds.
Krūzītes un kamīns.
Lai kur es ietu, šķiet, ka mans pieskāriens
un skatiens ir komunikācija.
Telpas ir drēgnas, tāpēc ķermeņa siltuma
uzturēšanai tiek vārīts ūdens un kurināts kamīns. Mani mazie draugi, Dāvis un
Bobis ir tikpat čakli uz izpalīdzēšanu, spēlējot ‘vadītājs’.
Skaudra tā realitāte, bet bērni man ir
mīļumlietas. Viņos ir tāda atklātība un siltums, ka nekad nespēju pagurt. Domā
skaidrāk nekā pieaugušie, runā vienkāršos teikumos un pasaka daudz vairāk kā ‘lielie’
vēlas dzirdēt. Mēs bijām piparkūku vīriņi, riekstkoži un visādā ziņā viss cits,
bet ne mēs paši.
Ko es ieguvu, ķeksīšus galvā:
lai kurp es dotos,
viena un tā pati emocionālo fāžu līkne;
pieredze ir, un paliek
pieredze, lai kāda tā nebūtu;
iemācīties mācīties;
izjust sevi kā daļu no
esošās vietas.
Stopējot mājās, es sajutos kā daļa no
dabas, tās dabas, kas ir harmonijā, kur cilvēki nebāž savas neķītrās roķeles.
Tad es nokļuvu Rīgā.
Bet ir tā pacilājošā sajūta, ka ja gribu,
tad VARU.
Tāds netipiski riebīgs Latvijas rīts, kad ir
tikai 8:44 am, bet gribas, lai ir pm un varu ielīst gultā, nakts.
Esmu atgriezusies mājās, bet pavisam
nosacīti. Bez telefona numura, bez atslēgām, bez oficiāliem kontaktiem un gāzes
rēķina. Man pieder tik maz, ka, pasludinot sevi par pasaules pilsoni klaidoni,
atbrīvojos no visiem valstiskajiem pienākumiem pret sabiedrību, kurā uzaugu.
Man ir mana starpvalstu telpa, kur es cītīgi
gaidu, lai varētu iečekoties un doties tālāk. Tagad man ir maķenīt grūti, jo
bagāža ir smagāka, kāda tā bija pirms ierašanās un došanās, plusā tavs atmestais
kamzolis un vēl citas ādas.
Bournemouth vasara 1.
Vasara bija mans skaistais, sen apsolītais un
ārkārtīgi novērtētais pieredzes piedzīvojums. Ar krāsām un dalīšanos. Darbu,
kas atnes harmoniju ar to vien, ka jūras šalkošana un sēdēšana uz letes, ar
karstu dzērienu rokās, ir ikdienas rituāls. Kurpes piebirušas ar smiltīm. Tāda
dažādība, kas nenogurdina, bet ielīksmo ar bezrūpību. Pietrūkst sirsniņ’
zīmēšana uz vaigiem un smiekli par muļķību. Pietrūkst dūmošana un lēkāšana pa
tramplīnu dārzā, kur tās kopējs dzīvo dziļi krūmos, aizdomīgi paturot aci uz
tiem trakajiem, skaļajiem un neciešamajiem jauniešiem.
Man pietrūkst gatavoties vasaras ballītēm,
kad piedeg matu taisnotāji un paklājs noklāts taviem, maniem kosmētikas
ieročiem. Sarunas par bučošanos pie jūras un smiekliem par neizdošanos. Man
pietrūkst repete, kad ar basām kājām skrienu uz virtuvi, lai uztaisītu kādu
našķi.
Pietrūkst tava padoma un striktās pukošanās
par manu naivumu, bet varbūt man pietrūkst tā meitenīgā mātišķuma, pieredzes,
kas gājusi secen.
Vasarā mēs dalījām prieku.
Bournemouth rudens 2.
Atgriezties mājās kaut uz pāris nedēļām bija
pavisam racionāls lēmums, pat, ja zināju, ka būs grūti saprast tos, kas
palikuši, tikpat grūti, kā tiem, kas palikuši, saprast manu izfiltrēto prātu.
Negribēju būt daļa no kaut kā tāda, kam būs atkal palikt tūkstošiem kilometru
attālumā. Viņi nesaprata manu distancēšanos, es nesapratu, kāpēc tieku sasieta
ar pienākumu būt mīļummruncis un murrāt pēc citu prāta. Beigu beigās pārpratums
uzveica veselo saprātu un uz nažiem sagaidījām brīdi, kad es atkal došos uz
vietu, kas manā prātā bija laimes saliņa.
Sirds palika lidostā.
TAČU...
Ne velti ir tas teiciens par upi.
Rudens nesa savas pārmaiņas un lika pārdoties maizei. PaldiesPaldiesPaldies. Kur nu vēl labāku iespēju, lai izskalotu dvēseli dabīgā sālšķidrumā.
Es pat nezinu vai vientulība varētu vēl precīzāk
attaisnot tās korekto definīciju, kā tas notika , sēžot vienai kafijotavā, bibliotēkā, pie jūras, pie grāmatas.
Disharmonija un sevis patiesa ienīšana par
mutes brūķēšanu.
Bet brīžos, kad es sastapos ar TIE, kas nespēj:
·Paēst;
·Paiet;
·Saredzēt
dienu;
·Dzirdēt;
·Mīlēt;
·Tikt mīlēti.
...Mūris sabruka zem apziņas, ne visiem ir tā, ne visiem ir iespēja izvēlēties. Mana iekšējā pasaule izpletās divas collas platumā un ieņēma aizsargpozīciju. Es iemācījos dzīvot sapņos un par to gluži vienkārši nesatraukties.
....turpinot par TIEM.
Viņi ir tikpat dzīvi kā mēs, tādi kurus var
pabikstīt. Manā prātā tie bija tēli no filmām, izrādēm, iespējams viņus piemin
žurnālos un panorāmā, taču tie neelpo un nelūkojas man acīs. Nē, nē, kur nu.
Mēs esam divi dažādi, es aizeju gulēt un aizmiegu, bet viņi neiet un neguļ.
Ir
naktis, kas negrib gaismu un dienas, kas gaida pienākam nakti.
Arī man dažkārt ir grūti aizmigt, jo es uzņēmos tos
kamzolīšus sev smuki, kārtiņu uz kārtiņas, pārvikt pār pleciem, mierinot ar domu
par drošsirdību un ‘glābjuvisupasaulimisiju’. Patiesībā es darīju to, ko būtu jādara ikvienam, jāuzņemas atbildība un jāiemācās pieņemt cilvēcību,
cilvēkkopību un cilvēkmīlestību.
Kopā būšana mani izglāba no sevis
destrukcijas; līdz zināmai robežai es tik tiešām biju gatava padoties.
Mēs dalījām spēku.
P.S. mums taču ir sasodīti plašas spēciņ’
rezerves.
ir vieglāk tad, kad redzu kādam ir
štruntīgāk, bet ne jau tāpēc, ka varu līksmot par savu laimi, bet tāpēc, ka zinu, ka
varu vismaz mēģināt palīdzēt, ja nu izdodas. Varbūt tev ar?
Un tagad, zilajās zeķubiksēs ar zīmuļiem
rokās, es labu prāt’gribu būt mīļummmmruncis.