1.2.3.

Tā nu tas ir. Dienas darbi ir padarīti, dzīvoklis izsūknēts, veļa izmazgāta, produkti iepirkti un atsēžos dīvānā. Vienā rokā kolas skārdene, klēpī dators. Fonā skan filma „ Silence of the sleep” .

Man patīk kā atsprāgst dzelzs aizdarīte un putojošā dzira parādās uz metāla vāciņa. Mazie, ļaunie enerģijas devēji – kafija, kola.

Es celšos un došos gatavot, tas nenotiek bieži, bet šodien atcerēšos mājas, sautēšu puķkāpostu, cepšu un kausēšu sieru.

Dzirdu, kā virtuvē rosās spānis, ļaušu puisim izpausties un tad ieņemšu viņa vietu. Man prasās privātumu, par spīti sajūtai, ka gribas cilvēkus, gribas emocijas un sarunas. Tikai tajā mēs atrodam paši sevi.

Kā tas bija vakardien. Sarunas pie apaļā galda, par to, kas mūs padara pilnīgākus. Un, viņa vārdi – „ with him you are more complete” , tas laikam parāda, cik svarīgi būt īstajā vietā, ar tā brīža īsto cilvēku. 

Ārā ir pasakains rudens. Anglijas saule, tā lietus. Krāsainās lapas, pelēkās debesis.

a.

Gospeļi ©

vakara brokastis

Mēs iepazināmies un kļuvām svešinieki. Tu esi tuvāk, kā jebkurš, bet tālāks par sauli. Redz’ mēs varam runāt, bet nekad nesadzirdam. Vārdi ir laika kavēklis un pieskārieni ir tukši.  Ūdens jau sen kā uzvārījies, katls dreb un man bail, ka tas neaiziet pa gaisu. Man bail, ka mūsu attiecības tik ilgi ignorētas, ka … ka arī mēs uziesim gaisā. Sen kā iztvaikojis viss, kas gaidīts.

Sūri kuļamies.

Bet tev mani vajag, tāpat kā man tevi.

Melot, ka vārdi, apskāvieni, tas tāpēc, lai justu, ka tev vajag, lai esmu. Es nedzīvoju brokastīm, pusdienām, vakariņām un iknedēļas algai. Es nedzīvoju, lai mazgātos, dejotu vai lasītu. Es dzīvoju, jo kādam to vajag.

Man taču sevi nevajag, vajag?

Un tad es apsēžos no rīta pie gada. Ieslēdzu radio. Tosterī ielieku maizes šķēli, ar vienu roku turu tā pogu nospiestu, citādi maize izleks tikpat ātri kā ielikta, ar otru meklēju pēc sviesta naža.

Kafija nav gatava. Bet katliņā drebelē ūdens.

Radio skan „ Someone like you” .

Mana darba diena sāksies pēc 20 minūtēm.

a.

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Vēl pirms pāris nedēļām es peldēju pret straumi, rīstījos un neredzēju iespējas to upi pieveikt. Ir pagājis laiks , mana straume pierimusi un šķiet, ka neba pret straumi, bet nu jau ar sānu, es kaut kā ķepurojos. Vēl joprojām ir maķenīt grūti, taču pavisam cita grūtība. Tāda, kas purina aiz piedurknes - sakārtot  vidi sev apkārt, iemīlēt to, kas iemīlams un pieņemt to, kas nemainīsies pat, ja sitīs papēdi pret grīdu un spītēsies.

Sākums ir grūts. Jauni cilvēki, jauni noteikumi, jauni iespaidi un jauna cīņa par neatkarību. Vasaras piedzīvojums jau kā labu laiku beidzies, tagad ir RUDENS.

Ārā spīd saule, sals kož vaigos un vējš svaida matus. Man galvā ir sārta bumbuļ – mice, kaklu sargā masīva adījuma šalle, rokās Latvju ornamentu dūrainīši. Tā es katru rītu izripoju no sava miteklīša Bournemouth centrā, pašā, pašā. Un rikšoju uz senioru hoteli, kur priekšā liela egle ar spīguļiem un bantēm. Mans ceļš iet caur ģērbtuvi, kur hūdiju nomaina viesmīles uzsvārcis ar baltu, cakainu priekšautu.  

Tiek lietas kafijas, pasniegtas grauzdētas maizītes ar džemu, pārslas un Angļu brokastis. Mēs skrienam, saskrienamies un smejamies. Apskaujamies ar babūniem un fotografējamies.

Kad viss noklusis tiek novākti pēdējie trauki, galdi tiek saklāti vakaram. Izsūknēts, izslaucīts, bārs, dārzs un varam doties mājās.

Varam peldēt baseinā ar stikla sienām, priecāties par sauli vai nolūkoties lietus pilienu sišanos pret stikliem. Varam bungot ping – pongu.

Atvadīties, lai atkal satiktos. Taču nu jau ar tumsu.

Pēc servētām zupām, vakariņām, saldajiem, seko bārs un mūzika. BINGO spēle un sarunas pie vīna, alus, kokteiļiem.

Re’ viņi ir savos labākajos gados un svin dzīvi. Daži kopā 50,60 gadus. Daži vieni. Bet smaidīgi, enerģiski un iedvesmojoši.

Mājupceļš paiet nemanot, pārdomāju dzirdēto, redzēto un sajusto. Mani sagaida manējie. Spānis un Čehiete. Viņi strādā pludmales kafejnīcā. Mēs sasēžamies uz paklāja, ieslēdzam filmu un smejamies. Katram savi iespaidi, savi pielūdzēji un piedzīvojumi. Mums katram sava dzīve, bet vienam otra atbalsts.

Ir labi. 

a.

Happiness hit her like a train on a track

Pie durvīm noskan pavisam kluss klik – klak un es zinu, ka tas ir tikai pieklājīgs žests, darbībai, kas sekos pēc tam. Viņš dosies iekšā, pat, ja neatbildēšu. Ir kārtējais rīts, kad mājās valda rīta rosība. Viens dosies uz hoteli servēt brokastis, viens uz kafejnīcu taisīt kafijas, viens uz skolu, bet cits tikai vēl meklē, viņus visus vieno rīts, kad apskauties un novēlēt izdošanos.

Šorīt samiegojušies un ietinušies siltās šallēs, pavisam klusi, kā iegrimuši pārdomās. Katram sava pauniņa uz pleciem, pusdienkārba un pusizdzertās kafijas uz galdiņa blakus televizoram.

Vakari nes dzīvesprieku un čaloņu. Atkal satikšanos, dalīšanos piedzīvojumos un vakariņās. Atvērtas alus bundžas kafijas vietā un vairs ne rīta ziņas, bet populārās mūzikas melodijas. Ir pamodušies prāti, ķermeņi un sajūtas.

Dzīvojamā istaba ir vieta, kur aizmigt, ja esi viens, bet nevēlies būt vientuļš. Ja esi nomākts, bet gribi smieties. Tevi nevelk aiz rokas, bet tu gribi, lai ir roka, kas apmīļos. Maza istabiņa ar diviem stūra logiem, diviem ādas dīvāniem, diviem puķupodiem, duci grāmatu un filmām. Tie paši iepriekšminētie te ierodas pledos un ar datoriem, raksta vēstules vecākiem un atbild draugiem, te viņi sarunā randiņus, prasa padomus, dalās piedzīvotajā un kaļ plānus. Tiek dalīts viss, ticiet vai ne, bet ģimenei nav noslēpumu.

Sanāk arī tā, ka nesanāk. Līdz darbam hotelī vēl kā četras dienas. Lai nu kas, bet apņēmības netrūkst. Aģentūras, pakistānieši un šaušalīgi ofisi. Viss vainagojas panākumiem, tobrīd tā likās. Tieku pie tīrīšanas darba – pirmdienas/piektdienas. Vismaz pagaidām, līdz darbam hotelī. Tā pati balss, kas mutē vāļāja cepumu, man teica, lai ierodos 8:15 AM ģērbusies melnā.

Ir ceturtdiena 8:15 AM maķenīt aizelsusies ierodos pie aģentūras durvīm, kur žūksnis tādu kā es – melnu cilvēciņu, stāv un sarunājas. Sadalījušies pa grupām tie kaut ko intensīvi pārspriež. Atspiežos pret sienu un mēģinu saklausīt par ko tiek runāts, taču drīz vien saprotu, ka tā nav angļu mēle. Spāņi, čehi, slovāki, poļi, bet ne miņas no manējiem, tas priecē. Latviešu nebūšana dod cerību, ka kāds ir arī mājās.

Deviņos piebrauc autobuss, kurā kā fabrikas strādniekus mūs sasēdina pa divi un varam doties ceļā. Viss norit kā filmās. Ceļš uz brīvdienu mājām meža ielokā, tīrīšanas darbs, ceļš mājup. Esmu tikai nedaudz apmulsusi, bet pie sevis smīnu, cik interesanta pieredze tā izvērtusies. Pakistāņu draugs Alī blakus murmina par savu nesen dzimušo dēlu Muhamedu. Alī ir draudzīgais tipāžs. Entuziastisks par savu darbu un gatavs darīt jebko, lai nav jādodas uz dzimteni. Viņš ir laimīgs. Dzirdot manu jautājumu, Alī samulsts, kāpēc es par to domāju. Par laimi? Jo es gribu saprast, kas mums liek aizbraukt. Ne nauda, bet attieksme. Manā gadījumā pieredze. Es dzīvoju pārāk tīri. Utopiski labi, to es tagad negribu. Lai kļūst tīri tad, kad pienācīgais vecums liks par sevi manīt. Iemesta problēmās sāku apjaust, cik nenovērtējamas ir sišanās pēc klupieniem. Es ieguvu rokas, kas sniegs palīdzību un gribu būt viena no tām, kad kādam vajadzīgs.

Pasaule šķiet citādāka. Daudz vairāk iespējām.

Ir vinnesti, ir zaudējumi. Ir priecīgie mirkļi, dejojot hotelī, pie Bila [ 86 gadus vecā pianista], sintezatora mūzikas. Griežoties aplī ar vecajiem onkuļiem un tantēm, hoteļa apmeklētājiem un Bingo spēlētājiem. Smejoties un tukšojot uz galda servēto alu. Ar slovāku draugu pārspriežot vēsturi, ar čehieti klačojoties par 80 gadīgo kungu pie blakus galdiņa un uzsmaidot spānim, kas gražojas.

Ir bēdīgie mirkļi, atceroties, ka ir ģimene -  ir mamma, kas tagad, adot zeķes, skatās televizoru, ka ir vecmamma, kas tikko atgriezusies no baznīcas savā istabā skatās ik vakara šovu. Ka ir brālis, kurš vēl nav mājās, ka ir viņa dvīnis, kurš raksta bakalauru Grieķijā. Ir tētis, kurš pakļaujas savam bosam, sievietei, sauciet to kā vēlaties. Ir draugi, ir cilvēki, kurus satiku dien dienā.

Viņi turpina būt, esmu tur vai šeit.

Es turpinu būt, laimīga, nelaimīga. Ķīnā, Anglijā vai abās. Laiks turpina iet, datumi mainās.

Cik ilgi tas ir svarīgi, ja mums nav blakus to, kuru smarža dod drošību?