trešdiena, 2011. gada 3. augusts

Divas pārsteidzošas vēstules.
Abas par mīlestību. Abas par nožēlu un abas par vēlēšos saglābt to, kas pašiem rakstītājiem šķiet vairs neglābjams. Abas par sāpēm, ko nodara lēmumi, kurus vairs nevar mainīt.
Izdarām, tad domājam. Varēja taču arī tā.
Sažņaudzas sirds iedomājoties, ka tik tiešām …varēja taču arī citādāk, bet ko nu?
Tagad es domāju par sevi. Tikai vienreiz dēļ zēna, kurš vēl joprojām liek par sevi manīt, pavisam netīši, taču nemitīgi. Neko citu es nemainītu, nedz to, ka esmu viena, nedz to, ka vēlējos saglabāt savu identitāti, atsakoties no mātes lomas jau agrā jaunībā. Nē, ne par bērniem, bet par tiem, kas ir kā bērni pat savā pilngadībā.

Vārdu sakot, viss tikai ap mīlu vien. Bailēm būt vieniem, bailēm būt saistītiem. Bailēm tikt atstumtiem un bailēm dalīties. Ko tad mēs īsti no šīs dzīves gribam?
Biju indiešu restorānā. Dzēru Šardonē un mielojos ar rīsiem. Tā nebūs katru dienu, iespējams, tā ir pirmā un pēdējā reize. Vai man patīk randiņi? Nē. Es ienīstu to samākslotību, kas valda starp diviem cilvēkiem, kas ieslodzīti četrās sienās. Man nepatīk, ja man pasaka, man gribas sajust.
Gribu būt laimīga, draugi. 
Es zinu, ka arī jūs. Vajadzīgi, saprasti, apskauti un sabučoti. 
Ne es viena uz šīs pasaules neglābjama romatiķe.
A.

1 komentārs: