otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

Izlaidums.


Ir 9 :45 AM, Agnese sēž un raksta pirmsizlaiduma blogu, Jūlija čirko matus un piededzina ausi. Viss ir čillizātora režīmā, jo manīt vairs neko. Es nolēmu doties, es tur būšu.
Kleita man būs tā, kas no Rūtas kāzām, jo citas man nav [alternatīva ir mammas atnestais sekretāres uzsvārcis]. Nebūšu es nekāda superbeibe, bet jutīšos kā es. Ar čirkām un sarkanām lūpām, kurš gaida kaut ko vairāk, paliks gaidot. Vispār izlaidumi ir pati mokošākā trīs gadu studiju lieta. Sūds par bakalauru un aizstāvēšanu, tie ir tikai ziediņi.
Ja man liks teikt pateicības runu, es pieminēšu mammu, kas pusgada garumā man skaloja smadzenes par jaunas kleitas iegādi, bet diemžēl izkrita [paldies, ka tomēr centās], Jūlijai, kas ir mans kosmetologs un frizieris 2vi vienā. Jā, paldies, arī tev Agneses EGO, kas par spīti šaušalīgajai sajūtai, ka es to nevēlos, piespieda pateikt, YEAH, es varu divas stundiņas pastāvēt un šķībi pasmaidīt, nofotografēties ar māmiņu un papiņu, sabučot mīļās krustmāmiņas.
Man ir maķenīt bail neizskatīties tik labi, cik citi no manis gaida, man bail, ka es neizskatīšos tik smuki, lai patiku pati sev, man bail, ka es sabēdāšos par pārmaiņām. Ironiski, jo to es viss vairāk vēlos. Pārmaiņas.  



a.



sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Ielīgo Jāņus, mazais.

 Viss bardaks pamanās notikt Zāļu dienā, tā, kas vienu pirms pašiem Jāņiem. Mans draugs Garlību Merķelis savos rakstos tos pieminēja un arī visiem citiem latviski domājošajiem svētki ir pagalam jestri. Žēl, ka cilvēki piemirst, ka nacionālās brīvdienas nenozīmē - pieliesim mūļus, jo mēs to varam!
 Īsākā gada nakts ir no 21. uz 22.jūniju. Tā man mācīja mamma un tā es to nakti cenšos rātni nosēdēt, taču vasaras saulgrieži, tie, kas, kas pēc valdības nolemti brīvi - 23.jūnijs, man ir iešana pļavā, zāļu vākšana, pīrāgu cepšana, sieru siešana, alus iegādāšanās veikalā, dziesmu piemeklēšana, ugunskura kurināšana, līksmošana un jājā, zinu, tas ir tik klasiski, jūs zināt kaut ko labāku?

Gribētos uzdurties ziedam papardēs, bet kā nav nācies, tā nebūs vismaz līdz nākamajiem Jāņiem.

Svētku vietas piemeklēšana, tikai ļaujiet man lemt, jums būs viena mierīga vietiņa pie upes, kur var nesteidzoties darīt intensīvi,  bet pareizi. Apmesties, trīs vilciena pieturas aiz Ogres, likteņupes krastos, lai ielīgotu tos svētkus kopā ar tiem, kas jau no mazām dienām salīmējušies vienā kāpņutelpā, vienas Maximas attālumā.

Gribēju, lai visiem izdodas, pašai sanāca, ka nesanāca.

Vismaz četras stundas intensīvas galvassāpes. Vemšana /brutāli?/ , auksti sviedri un fāk, kas par svētkiem. Jauki, ka tomēr sākām to ellīgo svinēšanu pēcpusdienā – tiku pie saviem Līgo prieciņiem – uzpīt vainagu, padziedāt, paspēlēt svētku volejbolu un uzvarēt novusā / high –five Maks!/

Vel joprojām mēģinu saprast, kas par erroru iestājās manā galvā, lai to zāģētu un cirstu četru stundu garumā. Bet laba profilaksīte. Dažas lietas tapa par matu skaidrākas, pirmkārt, cilvēki mainās, tie, kas agrāk bija pavisam cērtamas priedītes, tagad ir pļaviņu bridēji, otrkārt, pietiks risināt cietos riekstus, neviens man nerada tik daudz problēmu, kā es sev pati, treškārt, divu pirkstu kombinācija vemšanas stimulēšanai patiešām strādā, ceturtkārt, nevajag justies vainīgai par to, kas nav tavā ziņā, vainosim citus.

Es ļotiļotiļoti ceru, ka citiem tomēr patika, ka tas, ko teica, tā bija. Ka svētki, ja ne man līdz mielēm, bet citiem izdevās. Bļin, es taču centos.

Brutāli, ka ne Jaunais gads, bet Līgo – Jāņi, man lika paraudzīties uz sevi no šķērsielas, saprast, ka tajā gopņikā es vairs nedzīvošu, bet savas hipij kedas un etniskās dīvainības vienmēr sildīs manu sačakarēto sirdi. 

a.

otrdiena, 2011. gada 21. jūnijs

Pērkons



Draugi, esmu atpakaļ no viena traki laba pasākuma. Vai jūs ziniet to sajūtu, kad viss ir tieši tik pareizi, lai skaļi kliedzot, mītos pretim lietum?


19.06 paķēru savu mazo velosipēdiņu pār plecu, t – kreklā, kedās un savos nodrillētajos džinsu šortos, ar mūziku sirdī, devos Dobeles virzienā.

Pārsteigums nr.1 - Vilcienā uz Liepāju bija televizori! Un tualetes ar roku ziepītēm;
Pārsteigums nr.2 – Dobelē dzīvo ne tikai bamšļu dzērāji;
Pārsteigums nr.3 – PSRS bija prostitūtbeibes par 25 rubļiem, bet vārtrūmēs varēja nocopēt pat par 10 un 5; 
Pārsteigums nr.4 - Vīrieši nepalīdz grūtniecēm ar ratiem, bet blondīnei ar riteni gan. Sasodītie mūlāpi;
Pārsteigums nr.5 - Biju piparkūku darbnīcā. Uzzīmēju marihuānas čali. 


FAKTS: Viktors krāc kā traktors. Ievai tas jau ir pieradums, bet man vēl joprojām šķiet, ka tiek uzarta zeme. 

Rīgā es satiku Ievu ar Viktoru un Žeņu ar Krišu. Saku vienu reizi un pēdējo, mūziķi ir viena perfekta kompānija ;].
Mēs tikām līdz Dobelei un tad ar riteņiem līdz pat Kroņaucei, tīri tā – kādi 20 km kopā. Vakars ar Tērvetes alu un Ievas mammas ceptajiem pīrāgiem. Saspiedušies vienā mazā, šaurā gultiņā mēs laidāmies miegā, lai nākamajā dienā pievarētu ceļu līdz Tērvetes dabas parkam, izbraukātu arī to. Un un un un un …tur bija tik anormāli lieliski, fantastiski, dievīgi un tā tālāk, tā joprojām. Satikām rūķu mammu un velna māti, dzērām visādas dziras, spēlējām, dejojām, dziedājām. Izrāpojām visas atrakcijas,  fotografējāmies pie koka sēnēm :S. Galu galā tikām pie vairākām lietus gāzēm un pat slēpšanās lapenēs maz ko līdzēja. Tādi netīri, salijuši un izsmējušies, mēs pašā vakarā mināmies mājās, lai piepildītu punčus ar dārza čerešņiem, zemenēm, rosolu un tikko grillētiem vistu stilbiņiem.
BET, nesaki ne pieci, kad mājupceļā Agnese ieraudzīja Tērvetes alus darītavu ar izlejamo alu. Un 1,40 LS par 2l? KO? Mēs sapildījām divas pa divi un tur pat arī vienu izdzērām, lai plecos nespiež. Tālāko ceļu grūti izstāstīt…

Es redzēju pasakainu dabu, kopā ar suņukiem Bellu un Loti, raudzījāmies saulrietu, kopā ar kaķi Sofi jūsmojām par saullēktiem.
Es vēl reizi pārliecinājos, ka mīlu Latviju vairāk par jebkuru citu zemi. Ne tikai dabu, bet dziesmas, zemes siltumu un cilvēku humoru.
Tādi bišķi greizsirdīgi, maķenīt skaudīgi, ietiepīgi un padumji, bet visumā labi cilvēki!

Ieslēdz čillizātoru


a.


svētdiena, 2011. gada 19. jūnijs

Hah.Šī vairs nebūs lauzto siržu dziesma.

Esmu sapratusi, cik nekļūdīgi var nonākt pie lēmumiem, ja neklausās veselā saprāta balsī. Pirms gadiem es iesniedzu dokumentus dažādās universitātēs un akadēmijās. Bet tas laikam ir normāli, ja ņem vērā, ka izvēle bija liela, programmas dažādas un saprašanas nekādas. Tāda viegla inerce pēc divpadsmit gadiem peldēšanas pa straumi. Ar domu, ka viss ir labi tik ilgi, kamēr vidējā atzīme ir virs astoņi, diplomiņi kabatā un vecmāmiņas lepojas. Visādā ziņā tas neprasīja daudz pūļu, mani tas apmierināja un augstākā izglītība šķita tāla nākotne, kas noskaidrosies tikpat pašsaprotami kā viss cits līdz tam.
Problēmas sākās brīdī, kad apzinājos, neesmu nedz tur, kur vēlos, nedz daru to, ko vēlos. Ļaunākais ir tas, ka es nezinu, ko vēlos.
Un tomēr, kad viss ir nonācis tiktāl, es apzinos, ka tas, kur es biju un ko ieguvu ir neatsverama pieredze, jo no kļūdām mēs mācamies un neveiksmes ir dabīgs motīvs, lai mainītos.
Agrāk es kaunējos teikt, kur studēju. Tagad esmu gatava confess  - Rīgas Tehniskās universitātes, Inženierekonomikas un vadības fakultātes, vadības katedras un uzņēmējdarbības programmas studente / absolvente/. Dānijā es apguvu programmu – Business and marketing communication. Uzrakstīju darbu “Organizing a cross country event using grants from European countries and their application into the practical use” , „ Artists & Promoters mediators” un bakalaura darbu „Organization of processes of production of a company” . Ar to man nebija gana, tāpēc nācās piežmiegt Eiropas naudas, lai pastudētu vēl. Piemēram, Zviedrijā, projektā – „ Talk like a leader. Act like a leader”. Vēl bija Francija ar  "Arts et nouvelles technologies : les univers virtuels comme pratiques artistiques. /Multimedia design. Arts/” . Oktobrī dodos uz Itāliju, lai vairāk pamācītos producēšanu un decembrī strādāšu Amsterdamā, uzņēmumā „ Trans Artists”  - http://www.transartists.org/. Mazie plāniņi, kam būs lemts tapt īstenotiem. Bet pieverot acis uz to, kas tiek paralēli plānots, pārņem bezdarba sajūta, viena skola pabeigta, divas nepilnas nedēļas līdz darba sākšanai UK. Divas mokošas nedēļas, kad nav, ko darīt un nemitīgs trauksmes zvans – tiek izšķiests laiks. Grr, gribu iemācīties atpūsties. Neko nedomāt, neko nedarīt, nejusties vainīgai.
Gribas priecāties par to, kas jau padarīts, par tām izcīnītajām naudiņām, lai apceļotu Eiropu, par tiem konkursiem, kur paslavē. Par tiem darbiem, kas saņem augstākos vērtējumus. Gribu paraudāt par to, kas nav izdevies, bet viss, kas man prātā ir - Kas notiek tālāk? Ko tāds klusums?
Šodien es sēdīšos Liepājas vilcienā, lai dotos uz Dobeli, ņemšu līdzi riteni un mugursomu ar tīrām zeķēm, kas gan vēl cilvēkam vajadzīgs. Mums būs kaste alus un pīrāgi galamērķī. Šodien es nedomāšu par rītdienu un nedomāšu par to, kas var tikt nokavēts. Es nerakstīšu citiem kursa, bakalaura, kontrol - darbus, netaisīšu prezentācijas, netulkošu, nebūšu apsēsta.
Es priecāšos, ja līs, priecāšos, ja neizdosies.

Vēl nepilnas divas nedēļas būšu Latvijā, esmu gatava vasaras neprātīgajam vieglumam un Reinika – es skrienu, skrienu vēl. Ja tam, tad jau visam ;] Ha.

Alus ar tēju garšo pēc d -light. Sešos vārdos sakot, tas nav alus, tās ir kakas. 



Tāds hīts. YES!

pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs


Apziņa, ka 10 minūšu gājienā, mīt mazs cilvēciņš, ar mazo ģimeni, rada prieku. Es runāju par saviem skolas taku kopā minējiem, draugiem, domubiedriem un ģimeni. Par tiem, kas nekaunas, ja es, skaļi smiedamās, demolēju veikalu plauktus, par tiem, kas piecieš manu vāvuļošanu un piekrīt vistrakākajām iedomām. Par tiem, kas ies naktī spēlēt basketbolu un peldēties varžu dīķi, tiem, kas stundām ilgi staigās pa Ogres takām, klausīsies par manu apsēstību, smiesies par drāmu. Viņi ir un paliks mani tuvākie.
Mazais cilvēciņš ir manas otrās mājas. Kopā ēdām pelmeņus septītajā klasē, kopā dzērām sidriņus devītajā, kopā mācījāmies astotajā, klačojāmies, skaitījām zvaigznes, dzērām, ēdām un smējāmies cauri un caur. Vēl joprojām.
Ja nebūtu mazā cilvēciņa, nebūtu neviena. Zina par tevi, zina, cik ļoti, ļoti es tevi gribētu apskaut, saspiest, paslēpties un sasildīties. Palikt, lai runātu par visu un neko. No rīta ceptu vafeles un ēstu no dobes viegli smilšainās zemenes. Lektu dīķī un skūpstītos zālē. Zina par to, ka man sāp un es klusēju.
Man agrāk bija droša dzīve, ar drošu vīrieti un drošu nākotni. Es salauzu citu mūrēto sapņu pili par pāri, kurš nekad nešķirsies. Nekad nebija bijis tik viegli spridzināt visus atkāpšanās ceļus, kā toreiz, kad zināju, ka sekos pārmaiņas. Man bija viegli, jo es sekoju savām, ne citu sajūtām. Mazais cilvēciņš man nepārmeta, viņš nekad mani neatstāj vienu.
Viņš man teica, lai es tev uzrakstu. Es atnācu mājās, lūkojos uz tavu profilu draugos un domāju, ka varu. Atvēru vēstuļu sadaļu, ierakstīju „ čau” , izdzēsu, ierakstīju „ hey” , izdzēsu. Aiztaisīju vēstuļu sadaļu ciet un izgāju no draugiem. Sēdēju sakņupušu muguru, ietinusies pledā un skatījos ārā pa logu. Domāju par to vai tu gaidi, vai tev vajag. Tu ar mani nerunā, tu mani neredzi, tu mani nezini.
Ko tu teiktu, ja redzētu vēstuli, kurā es tev sacītu: „ Čau. Tas tagad skanēs stulbi. Tu mani esi ieintriģējis, es par tevi domāju. Dodamies uz pasaules galu, dodamies kopā?”
Neiespējami.
Kāpēc nevaru beigt sapņot, ka varēšu aizmigt tev blakus. Kāpēc, ja tik neiespējami, ka tu pat nojaustu, ko es jūtu.
Kas es īsti esmu?
Nekas.

Pazūdu. Neliecies traucēts.