Ik dienas esot darbā domāju par to, cik ļoti man gribas rakstīt. Stāstīt.

Par to, cik patīkami ir uzdrīkstēties. Piekrist aicinājumam doties uz jūru nakts melnumā un klausīties viļņu sišanos pret akmeņiem, skatīties uz bāku mestajiem uguņiem un sildīties zem vilnas kamzoļa.

Ja sākumā man šķita, ka viss būs viegli – atbraukt/aizbraukt, iepazīt/ atvadīties. Tad tagad uz manas sirds ir pamatīgs bluķis, kas dzen skabargas un neļauj priecāties pilnu dušu. Galvā rasējas mazas shēmiņas, kur doties tālāk, kā pelnīt, kā tērēt, kur ceļot. Kā, lai notur tos, kas aizbrauks. Esmu svētīta ar daudz tikšanām, apbrīnojamiem cilvēkiem. Taču dažkārt gribas pārmest pašai sev, nevajadzēja dalīt dvēseli, nevajadzēja iemīlēt.

Un vēl tikai priekšā meiteņu nakts ar maskām, klačām, nagu lakām. Vēl tikai sagaidāms ‘Post Soviet’ jandāliņš.

Katra diena ir citādāka.

Es skumstu pēc savas ģimenes. Tas gan. To man jāatzīst.

Bet tikpat ļoti man ir bail atgriezties mājās. Bail, ka atkal nebūšu uz savām kājām, ka mīļumu, kas tagad vibrē nomelnos sadzīves kašķi.

Man bail teikt ardievas tiem, kas tagad ir mans balsts. Tiem, kas sasilda, sasmīdina un liek skriet gar jūru ķerot kaijas.

Bail, ka nebūs tās sasodīti kārdinošās patstāvības. Lēmumi. Manis pašas pieļautās kļūdas. Bail justies slogam.

Saldus sapņus. Mazliet saskumusi es esmu. 

A.

Divas pārsteidzošas vēstules.

Abas par mīlestību. Abas par nožēlu un abas par vēlēšos saglābt to, kas pašiem rakstītājiem šķiet vairs neglābjams. Abas par sāpēm, ko nodara lēmumi, kurus vairs nevar mainīt.

Izdarām, tad domājam. Varēja taču arī tā.

Sažņaudzas sirds iedomājoties, ka tik tiešām …varēja taču arī citādāk, bet ko nu?

Tagad es domāju par sevi. Tikai vienreiz dēļ zēna, kurš vēl joprojām liek par sevi manīt, pavisam netīši, taču nemitīgi. Neko citu es nemainītu, nedz to, ka esmu viena, nedz to, ka vēlējos saglabāt savu identitāti, atsakoties no mātes lomas jau agrā jaunībā. Nē, ne par bērniem, bet par tiem, kas ir kā bērni pat savā pilngadībā.

Vārdu sakot, viss tikai ap mīlu vien. Bailēm būt vieniem, bailēm būt saistītiem. Bailēm tikt atstumtiem un bailēm dalīties. Ko tad mēs īsti no šīs dzīves gribam?

Biju indiešu restorānā. Dzēru Šardonē un mielojos ar rīsiem. Tā nebūs katru dienu, iespējams, tā ir pirmā un pēdējā reize. Vai man patīk randiņi? Nē. Es ienīstu to samākslotību, kas valda starp diviem cilvēkiem, kas ieslodzīti četrās sienās. Man nepatīk, ja man pasaka, man gribas sajust.

Gribu būt laimīga, draugi. 

Es zinu, ka arī jūs. Vajadzīgi, saprasti, apskauti un sabučoti. 

Ne es viena uz šīs pasaules neglābjama romatiķe.

A.