Janvāra vakarā, Skype sarunas laikā, mana čehu draudzene pēkšņi ieteicās – let’s go to Bournemouth for this summer! Bija drūmucītis, Latvija noriebusies un gluži vienkārši gribējās teikt ‘jā’. Pat, ja šķita, ka tas ir viens no tiem ‘jā’, kas nenozīmē neko. Kā allaž es sekoju sajūtām, inercei un attapos esot viena lidojuma attālumā.
Viss, kas notika pēc tam un turpinās vēl joprojām ir mana mazā cīņa ar savām bailēm par neizdošanos, neparedzētiem pavērsieniem un neieplānotu apmulsumu. Kur mēs šonakt nakšņosim? Ko ēdīsim? Vai mums pietiek naudas? Kur jāiet? KAS NOTIEK?
Nav omes, kas uzsilda paēst, nav mammas, kas iedod djeņuški, ja galīgi un nekā. Nav garantētas naktsmājas. Bet ir Roļa ar piepītu istabiņu, totālu bardaku un jumtu, no, kura vērot kailās kaimiņes.
Vistrakāk ir apzināties, ka pastāv tādi momenti, kad esmu gatava padoties. Zinu, ka mans pašlepnums neatļautu visu mest pie malas, bet sajūta, ka esmu bijusi tik tuvu tam, lai tomēr apsēstos uz ietves, nomestu 20 kg čemodānu un sāktu raudāt, jo dzīve ir netaisna un kāpēc! Tajā brīdī sabrūk mazais, sārtais burbulītis. Nekas traks nenotika, ne īstas briesmas, ne fiziskas sāpes, bet psiholoģiskā kolapse no domas vien, ka nāktos mammai prasīt iztikšanas naudu, ka neesmu aizbēgusi no tās siltās ligzdas. Lielā braukšana ir liela izgāšanās. Maxima, tu mani gaidi?
Šodien, pēc otrās darba dienas, sēžot siltā istabiņā, es zinu, ka vsjo čotka un rāmi varēšu neuzplīties, ne mam, ne pap.
Darbs ir kūl. Tieku palasīt angļu grāmateles, kas gulstas mājas saimnieku plauktos / vecs angļu babūnpāris/, tieku parunāt ar savu kolēģi An, kuru rīt nomainīs, kāds cits, cerams, ka brīvs un neprecēts.
Šķita, ka Latvijas pamešana ir labākais gada notikums. Noriebusies sistēma. Neviena nav un nevienam nevajag. Taču lietas mēdz pamainīties tieši tad, kad tām būtu rāmi jāsēž un jāklusē. Tad uzrodas piedzīvojums, pārdzīvojums un iespēja iepazīt. Var jau būt, ka es viltos, var būt arī tā, ka labi ir tagad un tā tam būs būt. Vienmēr tiltiņā trūkst pa pakāpienam un tās sāk draudīgi sasvērties brīdī, kad nupat, nupat viss ir bijis kūl. Tad pienāk neparedzēti zvani, tiek izdarīti neparedzēti mūvi. Tiek sagaidīts izlaidums, tiek pārkāptas mīļumrobežas. Divi kombaini iebrauc auzās, sabojā labību un tagad cenšas glābt situāciju, sakot, ka kombainiem noskrūvēti riteņi. Dzīvosim redzēsim. KO redzēsim? Kā dzīvosim? Nobijāmies no atbildības, aizmirsām, ka nāksies maķenīt palauzīt galvu. Žēl, ka tu neesi tas stiprais plecs, uz kura es cerēju pamosties ne tikai torīt.
Katru dienu jūra. Mierīga, draudīga, spēcīga. Auksta, bet hipnotizējoša. Ar savu lielo noslēpumu. Tāda, kas neļauj aizmirst par to, ka aiz Bournemouth robežām ir draugi, ģimene un mājas.
Katru dienu sarunas. Par saldējumu un kafijautomātu. Par lifeguard čaļiem, kas prasa tēju un makaroniem vakariņās. Par attiecībām, par vēlmēm. Par to, ka gribas piedzīvojumu un gribas atrast lētāku istabiņu, ko īrēt.
Mums ir fantastiski zili polo krekliņi! Hā. Un šodien tikām pie tikpat fantastiskiem džempīšiem. Tikai divus izmērus par lielu.
daudz laimes dzimšanas dienā. a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru