ceturtdiena, 2012. gada 12. aprīlis



Cilvēcīgums - cilvēk – kļūdas, cilvēk – vājums, viss un ap cilvēku ir vairāk vienkāršs kā sarežģīts, vairāk neizprotams kā ikdienā tverams.

Negribas būt pārcilvēkam, bet, līdzko tuvojamies cilvēkam, saprotam, mazāk kā jebkad vēlamies būt cilvēcīgi, jo tas nozīmē būt līdzīgam.

Pārāk plašs apzīmētājs nevienam nešķiet pievilcīgs. Individualitāte par spīti valdošajam globalizācijas procesam, un pievērsim acis uz aitu bariem ceļa vidū, bet meklēsim violeto govi, kas kā identifikācijas objekts kalpos sevis pieklājīgai izcelšanai saulītē.

Taču, līdzko pienāk vakars un aizkari ir aizvērti, cilvēks atkal vēlas kļūt cilvēks. Pasargāts, saprasts, apmīļots/ samīļots, īdzīgs, dažkārt sarežģītāks kā citkārt, bet cilvēks.

Roboti, atļausim sev saiet dēlī laiku pa laikam. Varbūt tā ir iespēja ļaut sevi uzgriezt no jauna. Varbūt kādam, kas zina, kā to izdarīt labāk par tevi pašu. 

a.

sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

Skaisti ierasties.


Ja ir ceļš atpakaļ, mēs skatāmies uz priekšu. Taču visām virvēm esot pārgrieztām uz kuģa sākas dumpis. Tad īsti nemaz nevar saprast, kas ir tas, kas kārojas, ko tās gaidas atnesīs un varbūt vienkārši darīt, ne tik daudz prātot?

Tāpat kā visi ceļi ieved ‘DAM’ skvērā, kurā cilvēki ir savērpušies viens ap otru, piepildījuši ikvienu vēl brīvi palikušo vietu, tāpat domas savu gājienu noprogrammē mērķim un, lai kurš ceļš tiktu mērots, apstājas punktā, kur lēmums par padarīto/nodarīto un izdarīto ir apzināts jau pašā sākumā.

 Dalīt savu klātbūtni ar citiem, aizmirst par pienākumu, aizmirst par būšanu vienam veselam – savīties/ savērpties un ieslīgt emociju nekontrolējamajā despotijā. Piepildīt ikvienu vēl brīvi elsojošo gaisa piedevi ar spundi. Aizmirst par gaisu līdz brīdim, kad tiks atvērti visi logi un meklēts atbalss saucienam pēc sarunas.

...Tad pienāk tie brīži, kad kā kamzolis tiek nomests lepnums, nomainīti ceļi, gaidas ir tikai tāpēc, lai citi iemācītos sapņot. Tiek sajauktas kartē visas norādes un galvai brīvai no pašas uzliktās nastas, attopoties visneparedzamākajā vietā, mēs dalām vienu krūzi karsta dzēriena un lūkojamies kanālos mestajās gaismās.

a.

otrdiena, 2012. gada 13. marts

dziedāsim.


Trešais mēnesi bravurīgi tuvojas vidum. Manas cerības par to, kā te būs, ko es darīšu, kā plānošu un izdzīvošu, mainās līdz ar pavasara iestāšanos.

Prāts un ķermenis pieprasa mainīt ierasto un uzsākt jaunu kursu jau līdz šim pazīstamajā dienas ritumā. Domāt par labo, smieties par neizsmieto, ķert sauli un smelties enerģiju augļos, kuru sula nošļaksta drēbes, salipina pirkstus un liek gražoties par neparocīgumu.

Dienas gaisma iestājas par sprīdi agrāk un atvadās vēlāk. Putni sarunājas, asni lūkojas pastiepties pret debesīm un re’ jau šodien lēni ripinoties, ar savu dārgo draugu, uz darbu es paspēju papriecāties par sniegpulkstenītēm.

Lai arī viss jaunais ir tik pārsteidzošs, tikpat ļoti gribas, lai paliek kaut kas, kas nemainās un nemainīsies. Lai ir vietas, kas paliek tādas, kādas mēs toreiz skatījām, lai paliek cilvēki, kādus mēs toreiz iepazinām, lai arhīvos gulstas TV seriāli, kas toreiz radīja tik daudz prieka, lai ir tās konfektes, par kurām labākas toreiz nebija nevienas.
2009. gada septembris

Toreiz bija labi, šodien ir labi. Citādāk, bet labi.

Priecāsimies par pavasari kopā! 


a. (: 

svētdiena, 2012. gada 4. marts

pieskāriens.



tas, kurš teica, ka lietas notiek ar iemeslu... nekļūdījās. dažkārt grūtāk saskatāmu, dažkārt grūtāk pieņemamu un sagremojamu. bet līdzko ir izdzīvots...

...jā. tad gribas nopūsties, nogulties parka zālienā, atplest kājas, rokas uz visām debespusēm, ļaut saulei sildīt seju un dziedāt līdz ar putniem. kā trakai pasaules pilsonei, kuru sapratīs tikai tie, kas zina, kur ved ceļš, kas šķiet nepārvarams, kur ved pašdestrukcija un nepamatota vēlme pazust ar sauli.

tomēr mēs mācamies tik daudz, cik paši sev ļaujam. ieraugam tieši tik daudz, cik vēlamies saskatīt un kamēr ļausim bailēm vadīt mūsu sajūtas, tikmēr palaidīsim duci pasakainu sajūtu.

...ar ko mēs cīnāmies? ar ticības trūkumu.

ir sācies maģisks piedzīvojums cauri pavasarim. neviens nesaka, ka būs viegli, bet neviens arī nesaka, ka tas nebūs tā vērts...

ja nebūtu redzēts viss krāsu spektru, dzirdētas pašas baisākās un pašas līksmākās melodijas, nezinātu, cik neierobežota ir cilvēkbērna varēšana.

...nezinātu, cik ģimenei ir fantastisks spēks. nesaraujama paļāvības saikne, enerģija un mīlestība. cik brīnumaina ir piederības sajūta. cik daudz sirds siltuma satilpst vēstulē, kas mērojusi jūdzes.  un, ikreiz lasot, es apzinos, ka nav vārdos izsakāms tas 'paldies', kas jāsaka manām ģimenes sievietēm. tām stiprajām, motivējošajām, uzticīgajām un atbalstošajām. 

paldies.

a.

otrdiena, 2012. gada 7. februāris

Maybe there's a trapdoor under my chair, and I'll just disappear



Esmu nedaudz pazudusi pasaulē, tāpēc arī manā latviskajā sirdī iestājies klusums.

Nemierīgs klusums, kuru ik pa brīdim pamodina ilgas pēc dzimtenes. Dzirdēt Latviju runājam – cilvēkus, putnus, oranžos pirms – vakarus, no -vakarus un vakarus ar vienu jumtu, zem kura dalīt siltumu – sirds, sarunu un klātbūtnes. 

A. 

piektdiena, 2012. gada 27. janvāris

Hold me dearly.

sadzirdēju, sajutu un gribēju, lai arī jums...


šodien man teica, ka es izskatos skumja. bet tieši šodien es ticu, ka rītdien būs pavisam jauki. 


un arī jums. 
a. 

ceturtdiena, 2012. gada 19. janvāris

!





Iespaidojusies no Ziedoņa tīšanās, es tāpat par mīlēšanu. Bet, iespējams, mēs par vienu un to pašu.
Būšanu daļai no kamola.
Man ir apnicis kļūdīties. Ie –mīlēties, sa- mīlēties, iz –mīlēties un tikpat ātri at – mīlēties, no – līmēties.
Gribas, lai viss salīmējas kopā un vairs nenotiek cikliskā augšā, lejā sajūta, kad augšā ir gandrīz vai pārāk labi un lejā ir tik, tik slikti, ka vairs nekur.
Es vairs negribu par tevi sapņot, manī atlicis druska tava smaida un tavu smieklu. Manī palicis druska sajūtas, ka tu esi īpašs un tikai man.
Ar savu trešo aci ieraugu, ka īpašs esi ne tikai man un ne vienai. Ieraugu tevi un sevi veikala atspulgā, mēs esam divi vieni, starp mums krīt gaismas stars. Tu man met ar savu ēnu, kur palicis tavs smaids?
Es tev pieprasu vienu iespēju ne – ie –mīlēties. 

a.

sestdiena, 2012. gada 7. janvāris



Ejot cauri puķu tirdziņam, nespēju sev pateikt nē, mazs podiņš ar tulpju sīpoliem, būšot sarkanās zvaigznes. Tāds tas nosaukums maniem jaunajiem mājas iedzīvotājiem. Un, forši iegūlās jaunajā, sarkanajā krūzē, kas uz plauktiņa vientuļi gaidīja sabiedrību.
Man tā nekad pa īstam nav sanācis par kādu rūpēties. Nav sanācis, jo nav, nav sanācis, jo nemācēju. Ar dzīvām būtnēm attiecības ikreiz saspīlējās. Mana uzmanība bija tik niecīga, ka puķes novīta, kaķis notievēja.
Beidzot es GRIBU uzņemties atbildību!
Jaunā gada pārbaudījums Nr.1. Nedzīvot tikai sev, bet atcerēties par sev apkārt esošajiem.
Būs, kas mani sagaida mājās, būs, dēļ kā atgriezties. 
Vai kā man gribas dejot! 

trešdiena, 2012. gada 4. janvāris

Raksti.


´Sapņo un tu nebūsi mazs:Visa pasaule tevī liesies kā kvass’
Tā rakstīja Čaks un tā saka meitene, kas sēž savā mazajā mansarda istabiņā, klausoties lietus sišanos pret stiklu. Esmu laimīga, jo man ir sava nosacītā brīvība,   man ir sapņi un man ir iespējas tos realizēt.
Vēl man ir vecs pilsēt- ritenis ar ko traukties pa Amsterdamas ielām, kanāls, kurā ik vakaru lūkoties. Man ir skaisti cilvēki apkārt. Daudz, daudz darbu. Daudz ceļošanas, daudz iespaidu.
Man ir šausmīgi silta svece pie gultas. Un milzīga gulta!
Man ir tavi smiekli atmiņā un man ir milzīga enerģija. Tāda, ko ar rokām nevar aptvert!
Tiem, kam nav plānu...nopērciet skaistu plānotāju, nežēlojot naudu. Tik skaistu, lai tajā gribas rakstīt un zīmēt un daudz.
Rakstiet par sapņiem. Tie  pazudīs no sapņu plauktiņiem un kļūs par ikdienu. Re’būs vieta jauniem. Un dzīvosiet skaisti!
Man tik ļoti gribas ar tevi smieties! Tā...no visas sirds smieties!