Tu vari mainīties, pazust un uzrasties.
Aiziet, atnākt. Piekrāpt, melot un nedarīt neko.
Tik, cik ļoti man rūpēja tad, tik ļoti
man rūp arī tagad.
Un, nav svarīgi vai Antiņš uzjās stikla
kalnā. Ir svarīgi, lai Antiņš iemīl pats sevi, lai saprot, ka viņš ir
īpašs.
Varbūt ne visiem, bet man.
Mēs sēžam nakts melnumā. Esmu saspiedusi
seju plaukstās, lai tās nemeklētu pēc tavām. Es baidos tev pieskarties kā citam
piederošam īpašumam. Es baidos, ka tu piecelsies un aiziesi.
Es runāju maz, bet pasaku par
daudz.
Es nolieku savu galvu uz tava pleca un
jūtos vainīga.
Man patīk vēsture. Gadu skaitļi. Mirkļi.
Manā mazajā vēsturē ir momenti.
Fotouzņēmumi, kas liek saprast, arī šodien es došos gulēt domājot par
tevi.
Es aizbraukšu, bet tu paliksi.
ES vienmēr aizbraucu, bet TU vienmēr
paliec.
a.