Eternalpositive

Tā jau sabiedrībā lēš, ka no kļūdām mācās, pieredze tipo un tā joprojām, bet ne manā gadījumā.

Vēl joprojām un vienmēr:

•       pieķeros lietām un skaistām vietām;
•       paļaujos uz sagadīšanās spēku;
•       skumstu par aizbraukšanu un baidos no ierašanās.

Piektdienas rītā sametu mugursomā savu primāro iedzīvi un ar zābakiem bridu uz autobusa pieturu. Ogre – Rīga. Rīga – Kandava – Kuldīga. Ceļš, kas aizved savdabīgā vienpatībā un harmonijā ar dabu. Plašumi, saulriets. Mazais rozā trokšņu radītājs viegli dudina ausī, un es ieslīgstu miegā.

Atverot acis redzu mirgojam autoostas uzrakstu, pavisam skaidri, esmu klāt.

Ne man kartes, ne norādes, pāris ielu nosaukumi gulst kādā no smadzeņu kambarīšiem, un tad nu es mēģinu skribelēt burtu pa burtam savu ceļu uz paredzēto naktsmītni.

Ielas ir smuki nobruģētas, visapkārt gaismeklīši, lampiņas, konditorijas kafejnīcas, eglītes, skatlogos ziemassvētku atlaides. Maķenīt samulsusi, es cieti turpinu ieņemto kursu, lūkojoties apkārt un ķerot ikkatru detaļu.

Ne aptiekā, ne uz ielas cilvēki man nevar palīdzēt, vienīgais, ko zinu ir Zzzz? Kā tur bija....mhm. Zabadaks?

Ceļu, caur dubļiem, tumsu un zināmu paniku, es atradu. Vijolīšu iela 24, skaists nosaukums. Slejas staro kokiem, 1 km attālumā no Ventas rumbas, kas naktī izskatās pasakaini! Gada vārds!

Ja es nebūtu viena, noteikti sabučotos, skatoties, kā akmeņi metā ūdeni un kā gaismas spēlējas ar ēnām.

Mani sagaida Edgarix2. Kas ZABADAKA saimnieki. Te arī paveras mans lielais pārsteigums – miers. Vieta ir krāsu mudžeklis, tāds patīkams un baudāms, pat atkarību raisošs. Katrai lietai ir savdabīgas detaļas. Viss ir tik individuāls – krēsls, lampa, gulta, galds. Krūzītes un kamīns.

Lai kur es ietu, šķiet, ka mans pieskāriens un skatiens ir komunikācija.

Telpas ir drēgnas, tāpēc ķermeņa siltuma uzturēšanai tiek vārīts ūdens un kurināts kamīns. Mani mazie draugi, Dāvis un Bobis ir tikpat čakli uz izpalīdzēšanu, spēlējot ‘vadītājs’.

Skaudra tā realitāte, bet bērni man ir mīļumlietas. Viņos ir tāda atklātība un siltums, ka nekad nespēju pagurt. Domā skaidrāk nekā pieaugušie, runā vienkāršos teikumos un pasaka daudz vairāk kā ‘lielie’ vēlas dzirdēt. Mēs bijām piparkūku vīriņi, riekstkoži un visādā ziņā viss cits, bet ne mēs paši.

Ko es ieguvu, ķeksīšus galvā:

•     lai kurp es dotos, viena un tā pati emocionālo fāžu līkne;
•        pieredze ir, un paliek pieredze, lai kāda tā nebūtu;
•     iemācīties mācīties;
•     izjust sevi kā daļu no esošās vietas.

Stopējot mājās, es sajutos kā daļa no dabas, tās dabas, kas ir harmonijā, kur cilvēki nebāž savas neķītrās roķeles.

Tad es nokļuvu Rīgā.

Bet ir tā pacilājošā sajūta, ka ja gribu, tad VARU.