raksts par neuzrakstīto.

Ir lietains rīts un sēžu mašīnā uz Rīgu.

Tāds netipiski riebīgs Latvijas rīts, kad ir tikai 8:44 am, bet gribas, lai ir pm un varu ielīst gultā, nakts. 

Esmu atgriezusies mājās, bet pavisam nosacīti. Bez telefona numura, bez atslēgām, bez oficiāliem kontaktiem un gāzes rēķina. Man pieder tik maz, ka, pasludinot sevi par pasaules pilsoni klaidoni, atbrīvojos no visiem valstiskajiem pienākumiem pret sabiedrību, kurā uzaugu.  

Man ir mana starpvalstu telpa, kur es cītīgi gaidu, lai varētu iečekoties un doties tālāk. Tagad man ir maķenīt grūti, jo bagāža ir smagāka, kāda tā bija pirms ierašanās un došanās, plusā tavs atmestais kamzolis un vēl citas ādas.

Bournemouth vasara 1.

Vasara bija mans skaistais, sen apsolītais un ārkārtīgi novērtētais pieredzes piedzīvojums. Ar krāsām un dalīšanos. Darbu, kas atnes harmoniju ar to vien, ka jūras šalkošana un sēdēšana uz letes, ar karstu dzērienu rokās, ir ikdienas rituāls. Kurpes piebirušas ar smiltīm. Tāda dažādība, kas nenogurdina, bet ielīksmo ar bezrūpību. Pietrūkst sirsniņ’ zīmēšana uz vaigiem un smiekli par muļķību. Pietrūkst dūmošana un lēkāšana pa tramplīnu dārzā, kur tās kopējs dzīvo dziļi krūmos, aizdomīgi paturot aci uz tiem trakajiem, skaļajiem un neciešamajiem jauniešiem.

Man pietrūkst gatavoties vasaras ballītēm, kad piedeg matu taisnotāji un paklājs noklāts taviem, maniem kosmētikas ieročiem. Sarunas par bučošanos pie jūras un smiekliem par neizdošanos. Man pietrūkst repete, kad ar basām kājām skrienu uz virtuvi, lai uztaisītu kādu našķi.

Pietrūkst tava padoma un striktās pukošanās par manu naivumu, bet varbūt man pietrūkst tā meitenīgā mātišķuma, pieredzes, kas gājusi secen.

Vasarā mēs dalījām prieku.

Bournemouth rudens 2.

Atgriezties mājās kaut uz pāris nedēļām bija pavisam racionāls lēmums, pat, ja zināju, ka būs grūti saprast tos, kas palikuši, tikpat grūti, kā tiem, kas palikuši, saprast manu izfiltrēto prātu. Negribēju būt daļa no kaut kā tāda, kam būs atkal palikt tūkstošiem kilometru attālumā. Viņi nesaprata manu distancēšanos, es nesapratu, kāpēc tieku sasieta ar pienākumu būt mīļummruncis un murrāt pēc citu prāta. Beigu beigās pārpratums uzveica veselo saprātu un uz nažiem sagaidījām brīdi, kad es atkal došos uz vietu, kas manā prātā bija laimes saliņa. 

Sirds palika lidostā.

TAČU...

Ne velti ir tas teiciens par upi.

Rudens nesa savas pārmaiņas un lika pārdoties maizei. PaldiesPaldiesPaldies. Kur nu vēl labāku iespēju, lai izskalotu dvēseli dabīgā sālšķidrumā.

Es pat nezinu vai vientulība varētu vēl precīzāk attaisnot tās korekto definīciju, kā  tas notika , sēžot vienai kafijotavā, bibliotēkā, pie jūras, pie grāmatas.

Disharmonija un sevis patiesa ienīšana par mutes brūķēšanu.

Bet brīžos, kad es sastapos ar TIE, kas nespēj:

·         Paēst;

·         Paiet;

·         Saredzēt dienu;

·         Dzirdēt;

·         Mīlēt;

·         Tikt mīlēti.

        

     ...Mūris sabruka zem apziņas, ne visiem ir tā, ne visiem ir iespēja izvēlēties. Mana iekšējā   pasaule izpletās divas collas platumā un ieņēma aizsargpozīciju. Es iemācījos dzīvot sapņos un par to gluži vienkārši nesatraukties.

      ....turpinot par TIEM.

Viņi ir tikpat dzīvi kā mēs, tādi kurus var pabikstīt. Manā prātā tie bija tēli no filmām, izrādēm, iespējams viņus piemin žurnālos un panorāmā, taču tie neelpo un nelūkojas man acīs. Nē, nē, kur nu. Mēs esam divi dažādi, es aizeju gulēt un aizmiegu, bet viņi neiet un neguļ. 

Ir naktis, kas negrib gaismu un dienas, kas gaida pienākam nakti.

Arī man dažkārt ir grūti aizmigt, jo es uzņēmos tos kamzolīšus sev smuki, kārtiņu uz kārtiņas, pārvikt pār pleciem, mierinot ar domu par drošsirdību un ‘glābjuvisupasaulimisiju’. Patiesībā es darīju to, ko būtu jādara ikvienam, jāuzņemas atbildība un jāiemācās pieņemt cilvēcību, cilvēkkopību un cilvēkmīlestību.

Kopā būšana mani izglāba no sevis destrukcijas; līdz zināmai robežai es tik tiešām biju gatava padoties.

Mēs dalījām spēku.

P.S. mums taču ir sasodīti plašas spēciņ’ rezerves. 

ir vieglāk tad, kad redzu kādam ir štruntīgāk, bet ne jau tāpēc, ka varu līksmot par savu laimi, bet tāpēc, ka zinu, ka varu vismaz mēģināt palīdzēt, ja nu izdodas. Varbūt tev ar?

Un tagad, zilajās zeķubiksēs ar zīmuļiem rokās, es labu prāt’gribu būt mīļummmmruncis.

a.