otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs

divdesmit sestā diena.


Laimīgie stundas neskaitot, laimīga Agnese memuārus neraksta. Taču savu piezīmju kladi neatstāj novārtā un katru mīļu dienu, atzīmē padarīto. Tāpat viņa iezīmē pa bildītei, pašvīkā un nosprauž pa mērķim nākotnei.
Mazliet apradusi ar jauno, taču tikpat aizrautīgi es ķeru katru jauno emociju un piedzīvojumu. Priecājos par BBQ ar kolēģiem, kas tikpat kā otrās mājas. Priecājos par to, ka varu pati ielikt mazgāt veļu, izkārt un izgludināt. Priecājos arī par to, ka nav jādomā par pusdienām, vakariņām un pārējām saimnieciskajām lietām, gribu taisu, gribu ne. Nav jautājumu, neprasa atbildes. Agnese dzīvo savā pasaulē, kur ir problēmas, bet tās ir viņas.
Ko es daru?
Strādāju un dzīvoju. Pats piemērotākais vasaras darbs. Pieklājīgi britu pensionāri, kas dzer visa veida kafijas atvasinājumus, smejoši un saldējumu alkstoši bērni. Trešdienas ir preču inventarizācijas dienas. Arī dienas, kad tiek ieskaitīta alga. Ceturtdienās un Piektdienās es  un Čehu draudzene Lucie /vairakkārt pieminēta manos rakstos/, taisam sviestmaizes citiem kioskiem.
Dzīvoju mājā pie britu pāra, kuru apdzīvo vēl 12 iemītnieki. Jāatzīst, ka iepazinusi esmu labi ja 3. Katrs savos darbos, saskrieties iznāk vakaros pie vannas istabas vai taisot rīta kafiju. Pāris mazliet reliģisks, bet ārkārtīgi runātīgs. Ja tieku viņu nagos, tad zinu, ka ātri prom viss netikšu. Ir jau labi – politika un ekonomika nav tēmas, kuras apspriežam draugu lokā, tad vismaz tā esmu kaut cik informēta. Vēl dzīvo Lūks, kas no savam omes man aizlienēs zaļu riteni. Tā viņš solīja un solījumus tur. Re’ izrādās, ka manai nemitīgajai vāvuļošanai būs augļi.
Es zināju, ka šeit atbraucot lietas sakārtosies… un nekļūdījos. Dienu pēc dienas.
Man ir dikti laimējies.


Sestdienas rītā pēc trakas ballītes paņemt grāmatu un doties uz kafejnīcu, lai iedzertu pašu labāko kafiju. Es varu.

Uzvilkt kedas, šortus un t-kreklu, lai dotos skrējienā gar jūru. Varu.

Varu būt viena. Bet varu būt ar cilvēkiem, kurus novērtēju. Varu savā pusdienas pārtraukumā sēdēt smiltīs un lekt pār viļņiem. Samērcēt bikšu galus, bet vienalga smaidīt. 

sestdiena, 2011. gada 16. jūlijs

sešpadsmitā diena.

ujē. grr.

Tikko atgriezāmies no Bournemouth centra. Visapkārt viena vienīga ļaužu ballīte. Jūra trako vairāk kā citkārt. Šodien man ir brīvdiena.
Par  visu samaksāju 6 ls.Ujēx2!
Nopirku sev baltu retro pulksteni un saulesbrilles. Jūtos tieši tik daudz uzķūnēta, lai teiktu, ka mani neuztrauc tas, cik daudz labi ģērbtu un izskatīgu cilvēku man būtu apkārt.

Atradām jaunu mājvietu. Atkal esam uz maķenīt vēl šeit un jau mazliet tur. Bet lietas izsijājas, atbrīvojos no nevajadzīgā un pievienoju jauno. Emocijas, ko sniedz pārmaiņas, prieks par izdevušos sarunu, prieks par jaunām sejām/dejām. Ha. Tikšanās, tikšanās, tikšanās.
Blūrainā atkal satikšanās :]

Šodien pirmo reizi iesim izsvīst klubos. Ciemiņi no Čehijas un matu krāsošana Lucie. Tie ir mani plāni.
Cheers!
       a.        

otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

Mazais ieraksts.

Atkal pierādās, ka plānošana nekam neder. Tā pa lielam vismaz. Mazajām lietām ir tendence visu sabojāt ar būšanu elastīgām. Nav jau tā, ka mani tas diži uztrauktu, šovasar es dzīvoju pēc svešiem likumiem.
Dažkārt, tomēr atceros, kas notiek TUR. Mājās, kas tagad pavisam tālas, tur ir savi cilvēki, savi stāsti, te tie ir citi – jauni, interesanti un vēl neapgūti. Citādas dzīves, uztveres un kultūras. Bagātais sētnieks Fils, smaidīgais/vientuļais/ klusi pīkstošais boss Džastins, spāņu pāris, kam sirmo mati, bet ik vakara rituāls ir kāša uztīšana un tamlīdzīgi, kas nebūt nav līdzīgi.
Diena pie jūras, ne aiz letes, bet būvējot smilšu pilis, un es rakstu vēstules sen aizmirstiem draugiem, ieslīgstu ‘gribu sakārtot nenokārtoto’ sentimentā. Šķiet, ka viss būs labi, par spīti tam, ja šobrīd mēs sēžam pa pusei uz čemodāniem – kur doties tālāk?
Man ir tā skaistā/vientuļā pludmale vakaros.

Rīta rituāls ar tavu ziņu izlasīšanu nebeidzas.  Žēl, ka atcerējos, ka kaut kur tālu tu tomēr turpini eksistēt. Varbūt tikai manās iedomās, jo tur es bez bailēm varu pazust, zinot, ka ir droši. Nebūs tikšanās, nebūs vilšanās, nebūs ikdienas. Sargā sevi, draugs.
A.

trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs

Strawberry blond.

Janvāra vakarā, Skype sarunas laikā, mana čehu draudzene pēkšņi ieteicās – let’s go to Bournemouth for this summer! Bija drūmucītis, Latvija noriebusies un gluži vienkārši gribējās teikt  ‘jā’. Pat, ja šķita, ka tas ir viens no tiem ‘jā’, kas nenozīmē neko. Kā allaž es sekoju sajūtām, inercei un attapos esot viena lidojuma attālumā.
Viss, kas notika pēc tam un turpinās vēl joprojām ir mana mazā cīņa ar savām bailēm par neizdošanos, neparedzētiem pavērsieniem un neieplānotu apmulsumu. Kur mēs šonakt nakšņosim? Ko ēdīsim? Vai mums pietiek naudas? Kur jāiet? KAS NOTIEK?
Nav omes, kas uzsilda paēst, nav mammas, kas iedod djeņuški, ja galīgi un nekā. Nav garantētas naktsmājas. Bet ir Roļa ar piepītu istabiņu, totālu bardaku un jumtu, no, kura vērot kailās kaimiņes.
Vistrakāk ir apzināties, ka pastāv tādi momenti, kad esmu gatava padoties. Zinu, ka mans pašlepnums neatļautu visu mest pie malas, bet sajūta, ka esmu bijusi tik tuvu tam, lai tomēr apsēstos uz ietves, nomestu 20 kg čemodānu un sāktu raudāt, jo dzīve ir netaisna un kāpēc! Tajā brīdī sabrūk mazais, sārtais burbulītis. Nekas traks nenotika, ne īstas briesmas, ne fiziskas sāpes, bet psiholoģiskā kolapse no domas vien, ka nāktos mammai prasīt iztikšanas naudu, ka neesmu aizbēgusi no tās siltās ligzdas. Lielā braukšana ir liela izgāšanās. Maxima, tu mani gaidi?
Šodien, pēc otrās darba dienas, sēžot siltā istabiņā, es zinu, ka vsjo čotka un rāmi varēšu neuzplīties, ne mam, ne pap.
Darbs ir kūl. Tieku palasīt angļu grāmateles, kas gulstas mājas saimnieku plauktos / vecs angļu babūnpāris/, tieku parunāt ar savu kolēģi An, kuru rīt nomainīs, kāds cits, cerams, ka brīvs un neprecēts.

Šķita, ka Latvijas pamešana ir labākais gada notikums. Noriebusies sistēma. Neviena nav un nevienam nevajag. Taču lietas mēdz pamainīties tieši tad, kad tām būtu rāmi jāsēž un jāklusē. Tad uzrodas piedzīvojums, pārdzīvojums un iespēja iepazīt. Var jau būt, ka es viltos, var būt arī tā, ka labi ir tagad un tā tam būs būt. Vienmēr tiltiņā trūkst pa pakāpienam un tās sāk draudīgi sasvērties brīdī, kad nupat, nupat viss ir bijis kūl. Tad pienāk neparedzēti zvani, tiek izdarīti neparedzēti mūvi. Tiek sagaidīts izlaidums, tiek pārkāptas mīļumrobežas. Divi kombaini iebrauc auzās, sabojā labību un tagad cenšas glābt situāciju, sakot, ka kombainiem noskrūvēti riteņi. Dzīvosim redzēsim. KO redzēsim? Kā dzīvosim? Nobijāmies no atbildības, aizmirsām, ka nāksies maķenīt palauzīt galvu. Žēl, ka tu neesi tas stiprais plecs, uz kura es cerēju pamosties ne tikai torīt.
Katru dienu jūra. Mierīga, draudīga, spēcīga. Auksta, bet hipnotizējoša. Ar savu lielo noslēpumu. Tāda, kas neļauj aizmirst par to, ka aiz Bournemouth robežām ir draugi, ģimene un mājas.
Katru dienu sarunas. Par saldējumu un kafijautomātu. Par lifeguard čaļiem, kas prasa tēju un makaroniem vakariņās. Par attiecībām, par vēlmēm. Par to, ka gribas piedzīvojumu un gribas atrast lētāku istabiņu, ko īrēt.
Mums ir fantastiski zili polo krekliņi! Hā. Un šodien tikām pie tikpat fantastiskiem džempīšiem. Tikai divus izmērus par lielu.
 daudz laimes dzimšanas dienā. a.