Atkal viena aizbraukšana. Šoreiz ir pavisam viegli. Gribas būt smukai,
aizbraukt smuki un ierasties smuki. Iekārtoties savā jaunajā miteklī un sākt
visu smuki no jauna.
Un, ne kaunoties vai
atsakoties no tā, kas bijis, bet pieņemot un balstot uz gadiem, kad intensīvi
mācījos no sliktās, labās, pamācošās, maķenīt depresīvās, bet tikpat vērtīgās
pieredzes.
Vēl man ir karte ar
atķeksētiem galamērķiem, zinu, kurp gribu vēl doties un, ja būs pietiekoši
dūšas, tad es turpināšu lauzt šķēpus savā raksturā.
Nespēju dzīvot tikai
savā pasaulē, neielaižot arī citu dzīves, pietrūkst sarunu ar svešiniekiem, lai
arī toreiz jau šķita par daudz, tad tagad tāds tukšums, kas draud aizpildīties
ar Latvijas pelēkajiem laukiem. Kur ir sniegs?
Manī ir tas mazais
satraukums, būs jauns gads, kas neko būtiski nemainīs, taču būs jauna iespēja,
kas izmainīs līdz šim visu, kas man bija, par ko es cīnījos un kam ticēju.
Tagad man būs iespēja pārvērtēt, izvērtēt, iespējams, novērtēt un apzināties,
cik tālu es esmu no tā, uz ko vienmēr esmu tiekusies.
Kas zina, ko es
satikšu, kas zina, kā tas mani mainīs.
Laimīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru