Mēs iepazināmies
un kļuvām svešinieki. Tu esi tuvāk, kā jebkurš, bet tālāks par sauli. Redz’ mēs
varam runāt, bet nekad nesadzirdam. Vārdi ir laika kavēklis un pieskārieni ir
tukši. Ūdens jau sen kā uzvārījies,
katls dreb un man bail, ka tas neaiziet pa gaisu. Man bail, ka mūsu attiecības
tik ilgi ignorētas, ka … ka arī mēs uziesim gaisā. Sen kā iztvaikojis viss, kas
gaidīts.
Sūri
kuļamies.
Bet tev mani
vajag, tāpat kā man tevi.
Melot, ka
vārdi, apskāvieni, tas tāpēc, lai justu, ka tev vajag, lai esmu. Es nedzīvoju
brokastīm, pusdienām, vakariņām un iknedēļas algai. Es nedzīvoju, lai mazgātos,
dejotu vai lasītu. Es dzīvoju, jo kādam to vajag.
Man taču
sevi nevajag, vajag?
Un tad es
apsēžos no rīta pie gada. Ieslēdzu radio. Tosterī ielieku maizes šķēli, ar
vienu roku turu tā pogu nospiestu, citādi maize izleks tikpat ātri kā
ielikta, ar otru meklēju pēc sviesta naža.
Kafija nav
gatava. Bet katliņā drebelē ūdens.
Radio skan „
Someone like you” .
Mana darba
diena sāksies pēc 20 minūtēm.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru