piektdiena, 2010. gada 31. decembris

YO.


Nu ko.

Šis laikam tad nu ir pēdējais šī gada ieraksts. Sēžu savā 'diskocepurē ' un spēlējos ar sveces sveķiem. Fonā skan  The Rolling Stones - Y can't always get what you want. Pēc pusstundas būs jāauj kājas, jāvelk mētelītis un jādodas. Man tiešām gribas 'doties' ...
Kanēļmaizes  un magoņmaizes jau kā čuč manā groziņā. Šodien bija ikgadējie cepšanas prieki...un man patīk. Tad mēs esam kopā. Ģimene.
Un man ir piemīlīga ģimene, ne tāda, kas uķinās un puķinās. Bet kad vajag, viņi ir. Par to paldies. Ak'jā...es pietiekoši bieži nepasaku - mīlu. un paldies. Bet tas tikai tāpēc,ka man ir bail, ka viss pasacītais kļūst neīsts. Viņi taču to tāpat zin.
...Mana ģimene ir ne tikai mana ģimene..tie ir arī mani draugi. Un, paldies, visai organizētajai mafijai tur augšā, kas 'atdeva' man dārgus cilvēkus. Saldumi un banalitātes...kā vienmēr. Ha!
Es par viņiem rakstīšu, to man jāapsola. Tur ir tik daudz interesanta. Un man gods būt daļai no tām intensīvajām sajūtām.
Var palūgt vienu cigareti?

....
yo.laimīgu jums to - nu to to...ha! ;] bučbuč.

ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

You have spoken.

Ir grūti nemīlēt, ir grūti mīlēt. Ir grūti būt ar kādu kopā, ir grūti būt vienam.Ir grūti runāt, ir grūti klusēt. 
Ir grūti atzīties, ir grūti turēt noslēpumus. Un tamlīdzīgi. 
Bet ir viegli pasmieties par to, kā nav. Joks beigsies, smiekli apklusīs, pēc tam atkal viss būs kā vienmēr. 


Kad es biju maza, viss bija daudz vienkāršāk. Taču man nepatika, ka mamma ar tēti strīdējās un beigu beigās izšķīrās, man nepatika arī tas, ka man lika izvākties no savas iemīļotās istabas un doties uz pavisam draņķīgu rajonu, kas tagad ir manas mājas. Man nepatika brīži, kad es attapos pie meliem un nezināju kāpēc. Man nepatika, kad man neļāva sapņot. Es baidījo aizskatīties un pazust domās, jo tad man prasīja par ko es domāju, bet varbūt es negribēju to stāstīt un varbūt jums tas nemaz nebija jāzin.


Un tas turpinājās arī pieaugot. Es satikos ar cilvēkiem, kas meloja. Viņi dažkārt meloja man, taču visbiežāk viņi meloja sev. Arī es sāku melot. 


Tagad ir baīīīsi grūti pateikt, kas bija taisnība. 


Mana visulaikulielākā atzīšanās vēl sekos. 



trešdiena, 2010. gada 29. decembris

Ņņnnirboņa.



Cik lielā mērā liekulis esi tu? 

Bija decembris. Gadu attinot atpakaļ. Mēs sēdējām kādā privātmājā, kurā notika filmēšana. Mums bija jābūt klusiem, jo aiz durvīm tika ierakstīta skaņa. 'Lielie' strādāja, mēs gaidījām ... kāds mans draugs kaislīgi bāza batonus par to, kas ir īsta mūzika...mēs pārējie saskatoties sapratāmies. Mazliet pavīpsnājām, bet omulību tas neietekmēja. Tur koka būdā bija tā, kā tam jābūt.
Es biju nometusies uz grīdas un, apķērusi ceļus, lūkojos uz krēslā sēdošo skolotāju, arī viņai bija loma. Kāds man jautāja, kad es braukšot projām, es atbildēju, ka drīz. 
Kāds cits man teica, ka es tur jutīšoties labi un negribēšot braukt atpakaļ. Kur nu! Es? 
Jā, nudien...es domāju, ka nekad. [ vai tur nostrādāja, nesaki 'nekad' shit?] Un vispār dzīvojot ar cilvēkiem sanāk sarunāt aplamības. Bet izskaidrošanās ir vulgāra un es negribu būt tāda. Tāda kā tie citi, pat ja esmu, lūdzu, nelieciet man to saprast, jo tad es... tad es izskaidrošos.  

Mēs sēžam lidmašīnā. Ir seši no rīta un, lidmašīnai paceļoties, man aizkrīt auss. Es to kratu tā, itkā būtu ielijis ūdens un man no tā žigli jāatbrīvojas, pirms tas nav iznācis pa nāsi [vai tas maz iespējams?] lai nukā..es tur kratos savā sēdeklī, bet man blakus sēdošā meitene stāsta par aizbraukšanu. Viņas mātes draugs esot brīdinājis, ka atgriešanās esot traki vienmuļa, būšot depresija...pēc tā, ko mēs ieraudzīsim 'tur ārā 'atgriezties 'šeit iekšā' esot ačgārni. Es piekrītoši māju galvu, bet patiesībā vēljoprojam kratu ausi un domāju, ka mana galva tūlīt ekspoldēs. 
Lidojums ilgst divas stundas. Vismaz to es tā atceros. Trinu kājas un cenšos saprast, kas notiek. Otrā reize lidmašīnā.I am so grown up. Taisni vai jāsmejas. 
Liekas, ka auss jau jūtas labāk, arī vēderā norimusi elektrizācija un varu izbaudīt mieru...Ir pavisam agrs. Esmu cēlusies kā četros. Bet gulējusi tikai ar aizvērām acīm, lai domā, ka guļu, bet aizmigt es nevarēju. Ir tie pārlieku lielie satraukuma brīži, kad es nespēju aizmigt. Blakus kāds šņākuļo un es skatos uz čemodāniem. Tūlīt,tūlīt jau jādodās. Es cenšos sasprindzināties,aizverot acu plakstiņus tik spēcīgi tos saspiežu, ka man sāk sāpēt acāboli. Kaut nu es vienmēr spētu atsaukt sajūtās šo momentu - kad ir neizsakāmi bail, taču urda patīkams satraukums, gribas kliegt no tā, cik bezspēcīgs tu esi, bet atpakaļceļa vairs nav...

Divas stundas esmu kā ieslīgusi apātijā, atceros momentus no tā, kas piedzīvots, tomēr vēl nesaprotu, ka nekas vairs nebūs tāpat. Nosmeju, ka pusgads ir nieks. Un laika ziņā tas ir nekļūdīgs fakts. Bet, kurš gan būtu ticējis, ka laiks ir visliktākā mērvienība. 


Kad es teicu, ko domāju un domāju, ko runāju? Nekad... vienmēr un visur ir bijusi tikai nojausma kā jābūt, kas jārunā un kā būs. Uzticēties pašas prognozēm ir pavisam muļķīgs solis...par liekuli es varu sevi dēvēt bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Redziet. Mājās atgriezties es patiešām nevēlējos, arī depresija mani piemeklēja. Iepatikās man 'tur ārā' un 'šeit iekšā' tik vien kā labais tonis. Tagad es gribu braukt projām un dziedāt patriotiskas dziesmas par godu dzimtenei. Man ir gļēva sirds, jo es, pametot savu valsti, nekaunēšos slavināt tās labumus. Un vēljovairāk - dēvēšu savu zemi par mājām. 

Bet kamēr esmu šeit...es vienmēr domāšu par to, kas ir tur ārā. 

yo.

otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Eternal? Srsly?

Mīlestība ir atbildības dalīšana.


Ja tu patiešām, patiešām vēlētos mani apskaut...tad taču tu negaidītu...? Tu darītu to tūlīt, vienā acumirklī, nejaudātu es izsprukt no tavām spīļveidīgajām skavām un tikvien kā dūmu smaka iesistos manās nāsīs brīdī, kad attaptos esot jau tev cieši, cieši līdzās. 
Ko tad tu teiktu, ko tu darītu, kad es, mēģinādama tikt no tevis prom, lādētu tevi un tavu pagānisko būtību?

Un, kurš gan labāk par tevi varētu zināt, ka man jau tevis tikai vajag. 


Tu gan neesi mani skāvis. Pat mans vārds tev kā sauciens mežā...tu dzirdi tikai atbalsi. Un es neesmu radusi bļaut skaļāk, pat ja tas nozīmētu tavu atskatīšanos. Pat tad ne. 

Ha. Pagalam aplami, ja es te par mīlestību runātu, i ne tuvu. Līdz tai man vēl tāls un neizprotams ceļš ejams. Ja vien es zinātu, kas tā ir un kur dzīvo es labuprāt piekāptu.




yo. 


pirmdiena, 2010. gada 27. decembris

Ieslēdz patafonu un dejo!



Cik reizes ir piedienīgi visu sākt no nulles? 
Jaunais gads - viena vienīga nakts, kurā mainās tas, ka nu kā NE 2010, bet IR debīli cerīgais 2011. Gaidīt to, ka vienā naktī mainīsies mana dzīve ir pagalam dulna iedoma, vai ne tā?
Kad man nav, ko teikt [uz mata kā šobrīd], bet man ļoti gribas, es gvelžu aplamības. Par šo to, bet būtībā par neko. Kad es gribu kau ko mainīt, es daru šo un to, taču patiesībā vien nositu laiku. Es zinu, ko man vajadzētu darīt, bet nezinu kā.
Nav, tomēr tās nojautas, ka tā viena nakts, uz kuru likts tik daudz cerību, tomēr arī kaut ko mainīs. Kaut manī. Pa lielam jau ne... ja vien. Bet man ir tikai četras dienas, lai ļautos pārmaiņā, ielaistu sevī svešas sajūtas un ne tikai muldētu par to, cik ļoti gribu pārmaiņas, bet arī ļautu tām notikt.
Fāk that. Vēl tikai reizi atskatīšos uz to, kas bija. Un no turnin'back ;]


Janvāris- stress. 


Tad es vēl tik intensīvi neklausījos Justice, tomēr STRESS bija. Armandam noritēja 'Mans dēls - patriots' filmēšana. Paralēli piepalīdzēšanai, miesu nodarbināja pirms aizbraukšanas dokumentu kārtošanas darbi. Kaut kā skumji pat tagad...atceroties, cik ļoti skumji.


Februāris - tā lidmašīna, tomēr lidos.


Un dzīve apmet vienu lielu un sasodīti šķērmīgu loku. Nonāku vietā, kura uz pusgadu taps par manām mājām. Viss ir tik sterils un balta. Svešs un nepiederīgs.
Manā privātajā zonā parādās cilvēki, kas mani mazuliet mierina ar savu neuzbāzīgo līdzāspastāvēšanu. Tā aizsākas draudzīgā atstatumā - viena dzīvokļa numura attālumā, kurā nedzīvo neviens. Bet pārtop par dziļu uzticēšanos un radniecību netikai bēdīgajos, bet arīdzen prieka mirkļos.  Nu kāds foto vizualizācijai.


Ēka no ārpuses. Biškucīt pēc cietuma rādās,ne?

Mans gultucītis.


Virtuves galds.








Reku'cik viss balts. Ja ne manas tālākas eksplozijas, tad tā tas arī būtu palicis - balts. Šamējās bildēs vēl ne, bet uznāca vēlme pēc krāsām... urrāaa, tam kvantumam salvešu, kas noderēja i paklājiņu veidošanai, i sienas dekoriem.




Te es pozēju pie studentu projekta- kāpnes.






Tik cik mūsu koju - mazie dzīvoklīši bija balti, tik skola - ZAĻŠ. Unversitātes mājaslapa, logo, dokumenti, kāpnes vissvissviss zaļš. Intensīva dzīvība. Jau ieejot hallē tu jūties grand...stāv klavieres un gar sienām izkārtas gleznas. Visur ir projektori un galdi, dīvāni. Bez jokiem. Mēs skolā varējām dzert alu. Tas bija īpaši patīkami iestājoties siltajam pavasarim, kad izeja uz jumtu, kas pavēra peizāžu uz pilsētas naksnīgo ostu, bija teju katras otrās nakts sastāvdaļa. 


Marts - darbi.

Es dikti iemīlēju vietu, kurā nokļuvu. Tur viss bija citādāk. Tur lika domāt, radīt un atbildēt par sekām.
Es iepazinu lērumu ļaužu, kuri, negaidot un negribot, tomēr mainīja manu dzīvi. Domāšanas dažubrīd bija tik daudz, ka man nācās rīkoties... Sazin 'vai tas bija pareizi, taču, kas izdarīts, tam otro punktu vairs nepieliksi.
..
Aprīlis - cilvēki. 


Pavisam drusciņ par tiem, kas bija ar mani.
Viņi bija pacietīgi - klausījās, palīdzēja un darīja. Pavisam noteikti es varu būt pateicīga ne tikai par tiem, kas ar mani kopā dalīja maltītes, pastaigas, ballītes un klačas, bet arī tiem, kas kopā studēja. Tiem, kam bija jāpacieš manas diktatoriskās izdarības, jo to spieda ne tikai despotiskā daba, bet arīdzen pašu muļķība, kas dzina mani pasludināt par savu ' the head of project'. Bet vispār es mīlēju atrasties savās pozīcijās, tas gan jāatzīst. 
Mēs izveidojām komandu, kas ir grūti... varam jau sevi saukt par vislabākajiem un tādā garā... bet nekas nevar būt līdz galam pats labākais, kamēr līdzās pastāv miljardi citu talantīgu cilvēku. Mēs dalījām atbildību -  to man nozīmē būt komandai ... un tas jau ir daudz ... un par to es esmu tūkstoškārt pateicīga.
Būt vienotiem - dzert, ēst, gulēt, strādāt un melot kopā. 




Maijs - ciemiņi.


Pie manis atlidoja ciemiņi un vēlreiz manas smadzenes apgriezās augšpēdus. Es centos, cik spēju, bet tikvien kā atgadījās tā nelaimīgā ķeza. Censties ir kaitīgi. Tas ir tieši tas, kas nevienam nav vajadzīgs - tava nolādētā cenšanās.
Maijs iesākās nelāgi, kā jau ar ievadu vedināju jūs domāt. Un iesācies nelāgi, tas tieši tāpat turpināja savu kursu. Laiks jau nemira, tas paātrināti kustētās uz priekšu un arvien vairāk es sajutu nenovēršamo - atgriešanos mājās. Emocijas bija pārpārēm, tāpēc tās tika novirzītas negausības gultnē ar pārlieku aizmiršanos visās savās darbībās - pārāk daudz zaļā, pārāk daudz grādīgā, pārāk daudz našķu, pārāk daudz aplamību.


Internacionālās dienas.




Jūnijs - kur nu liksies, a?


Arī tas vēl. Jūnijs. Projekti tiek noslēgti. Atvadas un mājas. Kad devos projām, vis'nebija tik balts. Pielipa man zaļums. Cik vienkārši es atbraucu, tik sarežģīti bija doties prom.







Jūlijs - mājas.


Jāsāk jau ar patīkamo sagaidīšanu. Mamma aizmirsa manu ielidošanas datumu. Atbraucot gan nedaudz tiku pagaidīt, tomēr pakaļ man ieradās. Visa bija par daudz. Burtiskā un pārnestā nozīmē. Adoptācija noritēja lēni un sāpīgi.
Tomēr es izbaudīju ik dienas, jo man bija iespēja lasīt [ tur, kur biju es, tur latviešu grāmatas nelietoja]. Vēl bija satikšanās prieks.


Augusts,Oktobros,Decembris...


Gads bija PĀRpārmaiņu laiks. Jo es kļuvu ruda. Lielais, spalvainais likteņa pirksts mani iegrūda -  Lielbritānijā, Maltā, Spānijā, Vācijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Dānijā un Austrijā.  Tad es attapos tepat Latvijā... un turpināju mētāties apkārt - Cēsīs, Valmierā, Siguldā, Liepājā, Tukumā...nekas īpašs?
Un nemiera gars turpina dīdīt, kur tālāk, kur tālāk?


Mūžam uzticīga tev, mana keda. 
yo.


svētdiena, 2010. gada 26. decembris

Ugly little fellow

Ir šaušalīgi aizraujoša sajūta pakrūtē, kad zini - nupat, kaut kas sekos...kaut vai bezdibenis.
Es gan vairāk gribēju par to, ka jebkuras emocijas, lai kādas nebūtu ir labākas par klusumu. 
Jūs jau noteikti tāpat to saprtotat arī bez manas vāvuļošanas ap un par, tomēr...bļin., paliek vieglāk, kad tas galu galā ir izrunāts un basta. Redz' es runāju, par neatbildētām vēstulēm, zvaniem, īsziņām, sarunām. No kurienes 'dzimst' apdauzītā sajūta, ka, ja es neatbildēšu, tad tas ir ūberslikti. Ja neatbild man, tas ir vienalga. 
Lai gan ! ir sarunas, kas neko nemaina. Jūs runājat... ir monologs, ir diologs. Ir pauzītes, ir pa jociņam, taču tāpat nekas nemainās. Tu jūties tikpat draņķīgi. Ja sanāk tiktāl nonākt ... līdz sarunām, kas neko nemaina, tad jāatzīst, ka krahs vien ir. Īpaši man nepatīk sarunas, kas jau izstudētas pēc viena prāta un liek tev laist pār lūpu, tās cilvēkbērna samazgas klausoties. Tur viss ir argumentēts un pamatots, tur nav apmulsumu, klusuma, tur ir ciets teksts. Tu neesi radītājs, bet iznākums. Nedod Dievs, ka tā meistaram nebūsi pa prātam, tad tevi locīs, mīcīs un tapinās, līdz būsi 'gatavs'. 
Ir tie ļaunie, intensīvie brīži, kad uz mani skatās ar aizdomām. Jo es varu nedomāt pareizi, jo es varu nedarīt pareizi, jo man ir lielais visuvarenais potenciāls būt ķezai.
Man nesanāca - divas reizes. Bet 21 gada laikā būt ķezai divas reizes, taču ir sasodīti maz, ne? 


 Un es mēdzu ļaunoties, tas gan jāatzīst. Es ļaunojos bieži, taču nelādu... Nop. Esmu pūcīga, taču nekurnu. 
Taču labāk gan pacīkstēties ar īgnucīti, nekā būt pasaules netaisnības nošokētajam oposumam.
Šis bija zem nosaukuma - ugly little fellow. 

Redz' viņam ir makten grūta tā dzīve. Saredzēt, cik viss ir nepreizi un apzināties, ka neko mainīt nevar!!! Samierinies, ka apkārt ir daudz, daudz pakaļas, kas reizumis mēdz smirdēt, bet tikpatlab uzsēsties virsū un smacēt. 




yo. 



piektdiena, 2010. gada 24. decembris

Ziemīši.



Šodien ir Ziemassvētku vakars. 
Nezinu, kam šajos svētkos ir lielāka artava - ziemas saulgriežiem vai Jēzus Kristus dzimšanas dienai. Ja tiktiešām dzima, tad daudz laimes, nudien'.


Kas man nepatīk Ziemīšos:


  • Draugiem.lv pārspamotās pastakastes - dulburi! Neviens taču nelasa tās masu psihozes izraisītās muļķības.Jāpiezīmē, ka pašiem dzejoļiem nav ne vainas, taču, kas tik nelietīgi tiek izmantots kļūst gluži pretīgs.
  • Pārpildītās baznīcas - nu re' te es atkal petrunā ar sevi. Jau kā pāris gadu baznīcu nelietoju. Bija laiks,kad lietoju un daudz. Un tas bija pavisam likumsakarīgi, ja atsaucas uz manu 'pusreliģisko' bērnību. Vecāki gan nav pie tā vainojami...taču vecmāmiņa ir viena no tām fanātiskajām omītēm, kas Lieldienās, Ziemassvētkos un visos pārējos svētkos velk ārā visu sasvētīto - maizi, sāli, ūdeni, sieru, sviestu un tā tālāk. Bez jokiem. Būdams apbrīnojami paklausīgs bērns, es cieši klausījos stāstus ap un par Jēzus bērniņu, par Mariju un tamlīdzīgi. Taču jau tolaik nespēju izprast piedzimšanu no Svētā gara [o?]. Lai nu kā' traks var palikt, cik nopietni tai lietai piegāju. Vienā brīdī gan vadzis lūza. Kultūra + vēsture vienmēr ir bijusi viena no manām mazajām kaislībām, jo vairāk studēju, jo lielākas pretrunas. Bladāc! Taču šodien...es tomēr devos uz baznīcu, aiz cieņas pret omi, kas nav vismuļķīgākais iemesls tur būt. Dumji gan, zinu. 
  • Ziemassvētku filmas TV. Filmas par jancīgām ģimenēm, kam gadās ķildas. Tad ir kulminācijķilda, tomēr beigās visi salabst, dzied, dejo un rij pie galda. 
  • Veikali. Mī un žē. Ko var tik daudz pirkt? Apgaismojiet manu apdauzīto, totāli mietpilsonisko prātu? Nē, nu super. Nevienam neesot nauda, taču veikaliem pāris dienās ir tāda peļņa kā par visu gadu. Ja Tu man uzdāvini paštaisītu kartiņu es  kodīšu lūpā no laimes, lai nepalaistu pinkšķi. Tu taču sēdēji ķimerēji, ķepināji to kartiņu, domāji par mani un ieliki savu darbiņu!!! Es saņemu tavu mazo pasauli. Man nevajag ķīniešu porcelānu, viņi esot netīri - nu, ķīnieši!
  • Man nepatīk justies itkā visa pasaule nupat būtu sadevusies rokās kopīgā auglības un mīlestības dejā...ja es tā nejūtos ne 13.decembrī, ne 26.aprīlī, nedz jūnijā, jūlijā un visās pārējās dienas. Nafig dejot tieši 24.,25.,26. decembrī?
Kas man patīk Ziemīšos:
  • Cilvēki dāvā siltumu tiem, kuri tiem dārgi...taisa dāvaniņas. Atceras par tiem, kuri tika aizmirsti. Raksta mazas vēstulītes un apskaujās.Murrrr... ;]

Un ir taču jauki, ne? Sajusties vajadzīgam. Būt vajadzīgam. Tu noteikti kādam esi ļotiļoti dārgs. Un viens tavs vārds ir pasaule.

Merry Christmas Everyone! ;]

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Nebūsim muļķi!

Es dikti gribēju kļūt par aktrisi.Taisni vai jāsmejas, cik dulnas ir bijušas manas lomu spēles...Man tīk iedomāties, ka nupat esmu vienā no savām lomām un tad tik laižu pa taisno, ko es teiktu, kā es žestikulētu un, cik pārliecinoši mainītos mani vaibsti ikreiz, kad kulminācijā tiktu paziņots verdikts.
Dažkārt apcērtas dūša iedomājoties, ka esmu tik dziļi savā iedomātajā tēla, ka nākas samuldēties aplamības. Un melot man nepatīk, bet, Dievs mans liecinieks, uz mutes es neesmu kritusi. Kad tā apdauzītā fantāzija tiek brīvībā, tad arī problēmas klāt kā likts.
Bet es ļoti gribēju kļūt par aktrīzi...
Vidusskolā es draudzējos ar ārkārtīgi ērcīgu radījumu, bet vispār lādzīgu zēnu. Viņš ir tāds ciniķa - 'man nekas nepatīk, bet es zinu,ka patīku visiem' tipiņš. Nav tā, ka viņš visiem patīk, taču šī muļķīgā iedoma virza viņa ambīcijas un lai jau tiek. Tad nu šamējam padevās visas kino lietas un par galveno aktrisi es dabūju pagorīties. Protams!Protams! ...ka man šķita, ka nu tik būs!
Pavisam loģiski šķiet,ka aiz visām mīlētāju lomām pienāks dziļais dramatisms un tā tālāk...nē, redziet'es esot pārāk gaiši/jauka/ nemāku dusmoties? KO? NĒ! Bļin. Dulburis tāds. Ak, jā... piemirsu teikt, ka visiem bija jāspēlē tajās sasodītajās filmās, arī fakts, ka pati tīši vai netīši uzprasījos uz tām 'tekstuāli saturīgākajām lomām' mani toreiz neveda pie prāta - nekāda aktrise tu neesi.  Pie lomām tiec, lai tavi deviņi zibeņi neiet pār viņa galvu.
Es gan nerimos arī pēc vidusskolas beigšanas...No manas nemitīgās čīkstēšanas var smadzenes apgriezties otrādi, bet pat tas viņu nepārliecināja. Pie lomām unversitātes gabšos netiku.

Es gan vēl nemāku teikt vai gribētu spēlēt kādās lētās lubenēs, pie kurām, tādas apdauzītās kā es, šņukst kā uz bērēm...vai zirgoties komēdijās, kuru laikā ar tīneidžeriem pārpildītas zāles zvaigā kā hiēnas.

Tik tikko kā noskatīju Vudija Allena jaunāko filmu - "You will meet a tall dark stranger" . Wot. Ja viņš man kādreiz zvanītu un teiktu, klau, beib', man tev viena maza lomiņa padomā. Guess what - Pofig visu manu netalantu- I am IN!!!

YO.




trešdiena, 2010. gada 22. decembris

Mana nelāgā vientulība...

 Šodien ir manas omes oficiālā dzimšanas diena, neoficālā, bet īstā bija 18.decembrī...redz'agrāk, tad, kad mūsu vecāki uz skolu gāja - 30 grādos, mērojot visus 10 kilometrus, un NEKAD NEKAD par to nežēlojās...tad arī bērniem dzimstot tie netika reģistrēti tā uz knipi kā mūsu laikos. Līdz reģistram bija jātiek, bet zirgi nudien neesot bijuši tik ātri spēkrati, lai to tā uzreiz, tāpēc, kad nu tika, tad arī spieda zīmogus.
Divas dzimšanas dienas, īstā un otrā, nav sliktākais. Un vēl forši, ja vārds ir Beāte - Anna - Linda - Laura un sazinkas! Ojes...party every day, party every day. 
Ņe o tom. 
Redz'man ir palaimējies ar to, ka mani vecāki ir šķīrušies. Tad ,pēc visiem dabas likumiem, man būtu jābūt divām dāvanām - no papiņa un māmmiņas. Taču pateicoties 'fak yū krīze' tā nav. Tomēr vai nav brīnumaini,ka esmu aplaimota ar diviem garīgajiem skolotājiem [???] ...
Mamma māca labas lietas - tiktotikto,ko vajag, tēvas arī ...tā domā viņi. Taču cīnoties pretējās frontēs viedokļi, nezinu, pie visiem velniem, kāpēc, vienmēr dalās. Mamma ir dvēseliska māksliniece, tēvs sasodīti racionāls fizikmatemātik prāts'. Es mētājos kkur pa visu - HAOSĀ!

....

Ir pēcpusdiena - 2pm. Ap galdu sēž mans tēvs, brālis nr.1.,brālis nr.2, tēva draudzene / vēljoprojām šaušalīgi nelāgi šķiet 40 + sievieti dēvēt par draudzeni/ , ome /tā, kurai dzimšanas diena/ un es. Ir kāposti, kotletes, kartupeļi, siļķe, kkas nenosakāms un tad gardumi. A- ha. 
Situācija kā katru reizi - skaļi tiek diskutēts par politiku un ekonomiku. Tēvs izmet pa kādam neveiklam jokam, par kuru ņirdz tikai viņš pats, ome cenšas pārbļaut tēvu un tēva draudzene dusmīga par tēva komentāriem bļauj uz viņu, brālis nr.1 smejas par omu, brālis nr.2 smejas par brāli nr1. Es tikai izliekos, ka klausos, taču nedzirdu NEKO. Grrrr....
Mana tēva joki:

1.Ome:  Sagrieziet Pamelo,lūdzu!
   Tēvs: Pamelai bija lielāki! haha.

2.Tēvs: A. / pieņemsim tā mani sauc/ vīrs nomirs no gastrīta!
   Es: Kāpēc?
   Tēvs: Vai tad tu māki taisīt ēst! haha.
 [Šis joks ir katru mielastu sastāvdaļa. Urrrāaa!]

Jāatzīst, ka ar tēvu nedzīvojam kopā jau no 2000.gada...Viņš nekad nav bijis manas ikdienas konstanta sastāvdaļa. Tiekamies svētkos vai brīvdienās. Es mīlu savu tēvu, taču pie humora jāpierod. 


....

Vakarā es devos uz jogu. Skolā, kurā meditatīvi ieslīgstu kosmosā, notika balle un es, ļepatojot garām, šķielēju uz stūra zālīti kūpinošajos čaļos un djevkās, kas steidza ietriekt sevī pēdējo alkoholisko žļuru, pirms došanās iekšā ballē. 
Ha. Skolas balles man asociējas ar piesarkušu direktoru, informātikas skolotāju, tehnisko darbinieku vai whatever kādu vīriešu sugas pārstāvi, kas laimīgs par iespēju oficiāli [jo ,kas tā par skolas ballīti ,bez direktora - ti volēee? ] pabūt visu nerātno skolotāju vidū...viņš piesarcis štopē māgā gaļas pīrādziņu un slavē savas kolēģītes par veiklajām rokām un spraunajām kājām, kas aptekalē viņa taukaino un drebelējošo kuņģi. Visi rauj iekšā grādīgo un neveikli ar acīm mirkšķina deju zāles virzienā -sak'tur tak prīmā! Var piespiest pie krūts, stingrā tvērienā griezt pa riņķi, lai jūt, ka īsts vecis.Hell yeah.

Kas notiek pēc balles? Hujviņzin' 

....

Vēl es neESMU viena. Man ir Selindžers un skan ...

Man jau tā tīri labi patīk, ja vien ...netrūktu mazulietiņ  siltuma. Yo.



otrdiena, 2010. gada 21. decembris

One night to be confused.

Twitteris.
Reģisrējos jau sen, taču tā aktīvi sāku lietot tikai atgriežoties pēc Dānijas...140 burti man ir krupni par maz. Taču tie, kuriem es sekoju mēdz uzlabot manu dienu pat ar vienu ierakstu.
Tā, nu, dažkārt sanāk aizgūt kādu jauku video linku, atziņu vai paķiķināt par kādu nejēdzīgu ierakstu. Yesyes.
...vēlos atgādināt,ka manā istabā vērljoprojām ir veļasmašīna, kas nelabi ož.

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Vēljoprojām par mani.

Tagad sanāks gluži kā ar Vitju un jokiem.

Savu iepriekšējo ierakstu sāku ar vārdiem - "man nepatīk rakstīt"
Tad rodas jautājums, ja jau nepatīk, kāpēc raksti?

a- ha.lūk'te i' būs storijs

Es nebiju pats talantīgākais bērns. Bērnudārzā gāju logopēdiskajā grupiņā - tikai tāpēc,ka mani brāļi šļupstēja un vervelēja vienā laidā / esmu vecāko dvīņu jaunākā sistra/. Mani ,bez šaubām, aizsūtīja uz to pašu "Zelta Sietiņu", to pašu grupiņu. Biju klusa un nemanāma, kaut gan pat tad, biju gatava iesaistīties visās everģēlībās - pudeļu mešanā no piektā stāva un virtuves dedzināšanā.
Skolā es sāku iet 6 gadu vecumā un izcēlos ar pārlieku radošumu uz sava 'darba galda', respektīvi, blakus visiem 'izcili' bija komentārs par plašo vērienu rokdarbu veikšanā.
Lai gan spožs mans prāts bija tikai till certain extent, es pamanījos 9.klases izlaidumā iedegt 'klases labākā skolnieka' goda sveces.../ tas bija liels pārdzīvojums maniem vecvecākiem, kas lēja prieka asaras, bet man tas bija MURGS! jutos neveikli un klumzīgi... vienā vārdā - nepareizi /
Vidusskola bija kā saldais ēdiens pēc samocītas, gumzīgas,ļēpīgas un tuntulīgas pamatskolas. Pubertāte and all that shit. ofūl.
Mana klase bija lieliska, mūsu koorporācija apskaužama, un ,jā, tur es iepazinos ar cilvēkiem, kas vēljoprojām ir daļa no manas dzīves...bet par to kādā citā ierakstā.
Arī vidusskolā biju izveicīga mācībās - ķīmijā, fizikā, matemātikā, pastiprināti urķējos vēsturē un politikā, biju sajusmā par literatūru, dziedāju korī, nodarbojos ar vieglatlētiku.
Un, lūk' - tas bija iemesls kāpēc es daru, ko daru. Kam padodas pa lielam viss, tas neder absolūti nekam. Es tik par sevi... Man patīk, kad tieku izsista no savas komforta zonas.Un es tieku...
....Man riebās ekonomika līdz mielēm. Skolotāja bija garlaicīga, monotoma, pelēka būtne, kas lasīja no lapas. Es negāju uz stundām un visi beigās dabūja vienlīdzīgi - 8.Nu, WOOW. Super?
Kad pienāca laiks izvēlēties, kurā unversitātē stāties, man nebija ne mazākās poņas, ne ņuhas. Izsvaidīju naudu pa labi, pa kreisi, maksājot reģistrēšanās maksas teju katrā no programmām. Rezultāts? Tiku.
Taču tas tikai pastiprināja manu neziņu'līdz es paliku, kur bija visvieglāk. Ha'- vienīgajā no vietām, kas man patiesi izsauca nelabumu jau tad.


Ir trešais gads RTU IEVF...pēdējais. Apčī. yes! Taisnība. Nebija jau tikai slikti...pusgadu studēju Dānijā...nu'ja..tā arī vienīgā labā lieta.

Tāpēc varu teikt! - es daru to, kas man nepadodas! Yo.

Dezorientējošu vārdu lavīnas.

Es daru lietas tā, lai citi pamana, cik labi tās daru.
Daži fakti par mani:


Es nemīlu rakstīt. Jo [? ] man nepadodas. Dzimusi un augusi filologa ģimenē, kur krustamāmiņa un visa draudzīgā, apkārt skandošā komūna ir tā paša aroda pārstāvji. Man riebjas likt komatus, sekot līdzi vārdu pareizrakstībai, locīšanai un teikumu stilistikai. 

Daudz lasu. Jo tos, kurus es lasu, tie māk rakstīt un viņiem sanāk. Man ļoti patīk citēt, Jo tie, kurus es citēju - tie pasaka visu daudz skaidrāk, kā to spētu izdarīt es.

Esmu haoss un nav nekā daudz, kas manī varētu patikt, bet lielākoties man ir tā laime cilvēkiem patikt. Par to man ir divas teorijas:
1. Man blakus ir ērti justies gudram;
2.Es neprasu daudz - uzmanīgi klausos, māju ar galvu tikai tad, ja jūtu absolūtu nepieciešamību savam sarunas biedram norādīt, ka vēljoprojām esmu stoked par visu pateikto;
3.Traki mīlu iesaistīties everģēlībās!

Manī ir miljoniem pretrunu un es neesmu izskatīga, taču no dažiem leņķiem izskatos pat tīri pievilcīga. 

Dodu priekšroku kedām, nenosakāmas formas cepurēm - ar bumbuļiem, spīguļiem, puķēm utt., vēl man patīk rakstaini dūraiņi. 


Agrāk pat filmas nespēja noturēt manu uzmanību, taču draudzība ar topošo filmu režisoru man lika aizvērt muti un skatīties...tad es sapratu, ka ir filmas, kas var aizvērt manu sasodīto verbālo atveri arī dabiskā ceļā... Tagad, kad vairs neesam kopā man nav vagara, taču filmas skatos tāpat. A-ha.  

Esmu ūber stūrgalvīga - ja kaut ko izdomāšu - izdarīšu, lai vai kas. 


Man pietiktu ar lielu matraci, kafijasautomātu, mūzikas atskaņotāju un grāmatām.

Tagad manā istabā ir veļasmašīna...ceru,ka ne uz ilgu laiku. 


Yo.