sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Happiness hit her like a train on a track



Pie durvīm noskan pavisam kluss klik – klak un es zinu, ka tas ir tikai pieklājīgs žests, darbībai, kas sekos pēc tam. Viņš dosies iekšā, pat, ja neatbildēšu. Ir kārtējais rīts, kad mājās valda rīta rosība. Viens dosies uz hoteli servēt brokastis, viens uz kafejnīcu taisīt kafijas, viens uz skolu, bet cits tikai vēl meklē, viņus visus vieno rīts, kad apskauties un novēlēt izdošanos.

Šorīt samiegojušies un ietinušies siltās šallēs, pavisam klusi, kā iegrimuši pārdomās. Katram sava pauniņa uz pleciem, pusdienkārba un pusizdzertās kafijas uz galdiņa blakus televizoram.
Vakari nes dzīvesprieku un čaloņu. Atkal satikšanos, dalīšanos piedzīvojumos un vakariņās. Atvērtas alus bundžas kafijas vietā un vairs ne rīta ziņas, bet populārās mūzikas melodijas. Ir pamodušies prāti, ķermeņi un sajūtas.
Dzīvojamā istaba ir vieta, kur aizmigt, ja esi viens, bet nevēlies būt vientuļš. Ja esi nomākts, bet gribi smieties. Tevi nevelk aiz rokas, bet tu gribi, lai ir roka, kas apmīļos. Maza istabiņa ar diviem stūra logiem, diviem ādas dīvāniem, diviem puķupodiem, duci grāmatu un filmām. Tie paši iepriekšminētie te ierodas pledos un ar datoriem, raksta vēstules vecākiem un atbild draugiem, te viņi sarunā randiņus, prasa padomus, dalās piedzīvotajā un kaļ plānus. Tiek dalīts viss, ticiet vai ne, bet ģimenei nav noslēpumu.
Sanāk arī tā, ka nesanāk. Līdz darbam hotelī vēl kā četras dienas. Lai nu kas, bet apņēmības netrūkst. Aģentūras, pakistānieši un šaušalīgi ofisi. Viss vainagojas panākumiem, tobrīd tā likās. Tieku pie tīrīšanas darba – pirmdienas/piektdienas. Vismaz pagaidām, līdz darbam hotelī. Tā pati balss, kas mutē vāļāja cepumu, man teica, lai ierodos 8:15 AM ģērbusies melnā.
Ir ceturtdiena 8:15 AM maķenīt aizelsusies ierodos pie aģentūras durvīm, kur žūksnis tādu kā es – melnu cilvēciņu, stāv un sarunājas. Sadalījušies pa grupām tie kaut ko intensīvi pārspriež. Atspiežos pret sienu un mēģinu saklausīt par ko tiek runāts, taču drīz vien saprotu, ka tā nav angļu mēle. Spāņi, čehi, slovāki, poļi, bet ne miņas no manējiem, tas priecē. Latviešu nebūšana dod cerību, ka kāds ir arī mājās.
Deviņos piebrauc autobuss, kurā kā fabrikas strādniekus mūs sasēdina pa divi un varam doties ceļā. Viss norit kā filmās. Ceļš uz brīvdienu mājām meža ielokā, tīrīšanas darbs, ceļš mājup. Esmu tikai nedaudz apmulsusi, bet pie sevis smīnu, cik interesanta pieredze tā izvērtusies. Pakistāņu draugs Alī blakus murmina par savu nesen dzimušo dēlu Muhamedu. Alī ir draudzīgais tipāžs. Entuziastisks par savu darbu un gatavs darīt jebko, lai nav jādodas uz dzimteni. Viņš ir laimīgs. Dzirdot manu jautājumu, Alī samulsts, kāpēc es par to domāju. Par laimi? Jo es gribu saprast, kas mums liek aizbraukt. Ne nauda, bet attieksme. Manā gadījumā pieredze. Es dzīvoju pārāk tīri. Utopiski labi, to es tagad negribu. Lai kļūst tīri tad, kad pienācīgais vecums liks par sevi manīt. Iemesta problēmās sāku apjaust, cik nenovērtējamas ir sišanās pēc klupieniem. Es ieguvu rokas, kas sniegs palīdzību un gribu būt viena no tām, kad kādam vajadzīgs.
Pasaule šķiet citādāka. Daudz vairāk iespējām.

Ir vinnesti, ir zaudējumi. Ir priecīgie mirkļi, dejojot hotelī, pie Bila [ 86 gadus vecā pianista], sintezatora mūzikas. Griežoties aplī ar vecajiem onkuļiem un tantēm, hoteļa apmeklētājiem un Bingo spēlētājiem. Smejoties un tukšojot uz galda servēto alu. Ar slovāku draugu pārspriežot vēsturi, ar čehieti klačojoties par 80 gadīgo kungu pie blakus galdiņa un uzsmaidot spānim, kas gražojas.
Ir bēdīgie mirkļi, atceroties, ka ir ģimene -  ir mamma, kas tagad, adot zeķes, skatās televizoru, ka ir vecmamma, kas tikko atgriezusies no baznīcas savā istabā skatās ik vakara šovu. Ka ir brālis, kurš vēl nav mājās, ka ir viņa dvīnis, kurš raksta bakalauru Grieķijā. Ir tētis, kurš pakļaujas savam bosam, sievietei, sauciet to kā vēlaties. Ir draugi, ir cilvēki, kurus satiku dien dienā.
Viņi turpina būt, esmu tur vai šeit.

Es turpinu būt, laimīga, nelaimīga. Ķīnā, Anglijā vai abās. Laiks turpina iet, datumi mainās.
Cik ilgi tas ir svarīgi, ja mums nav blakus to, kuru smarža dod drošību?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru