Ir 9 :45 AM, Agnese sēž un raksta pirmsizlaiduma blogu, Jūlija čirko matus un piededzina ausi. Viss ir čillizātora režīmā, jo manīt vairs neko. Es nolēmu doties, es tur būšu.
Kleita man būs tā, kas no Rūtas kāzām, jo citas man nav [alternatīva ir mammas atnestais sekretāres uzsvārcis]. Nebūšu es nekāda superbeibe, bet jutīšos kā es. Ar čirkām un sarkanām lūpām, kurš gaida kaut ko vairāk, paliks gaidot. Vispār izlaidumi ir pati mokošākā trīs gadu studiju lieta. Sūds par bakalauru un aizstāvēšanu, tie ir tikai ziediņi.
Ja man liks teikt pateicības runu, es pieminēšu mammu, kas pusgada garumā man skaloja smadzenes par jaunas kleitas iegādi, bet diemžēl izkrita [paldies, ka tomēr centās], Jūlijai, kas ir mans kosmetologs un frizieris 2vi vienā. Jā, paldies, arī tev Agneses EGO, kas par spīti šaušalīgajai sajūtai, ka es to nevēlos, piespieda pateikt, YEAH, es varu divas stundiņas pastāvēt un šķībi pasmaidīt, nofotografēties ar māmiņu un papiņu, sabučot mīļās krustmāmiņas.
Man ir maķenīt bail neizskatīties tik labi, cik citi no manis gaida, man bail, ka es neizskatīšos tik smuki, lai patiku pati sev, man bail, ka es sabēdāšos par pārmaiņām. Ironiski, jo to es viss vairāk vēlos. Pārmaiņas.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru