dziedāsim.

Trešais mēnesi bravurīgi tuvojas vidum. Manas cerības par to, kā te būs, ko es darīšu, kā plānošu un izdzīvošu, mainās līdz ar pavasara iestāšanos.

Prāts un ķermenis pieprasa mainīt ierasto un uzsākt jaunu kursu jau līdz šim pazīstamajā dienas ritumā. Domāt par labo, smieties par neizsmieto, ķert sauli un smelties enerģiju augļos, kuru sula nošļaksta drēbes, salipina pirkstus un liek gražoties par neparocīgumu.

Dienas gaisma iestājas par sprīdi agrāk un atvadās vēlāk. Putni sarunājas, asni lūkojas pastiepties pret debesīm un re’ jau šodien lēni ripinoties, ar savu dārgo draugu, uz darbu es paspēju papriecāties par sniegpulkstenītēm.

Lai arī viss jaunais ir tik pārsteidzošs, tikpat ļoti gribas, lai paliek kaut kas, kas nemainās un nemainīsies. Lai ir vietas, kas paliek tādas, kādas mēs toreiz skatījām, lai paliek cilvēki, kādus mēs toreiz iepazinām, lai arhīvos gulstas TV seriāli, kas toreiz radīja tik daudz prieka, lai ir tās konfektes, par kurām labākas toreiz nebija nevienas.

2009. gada septembris

Toreiz bija labi, šodien ir labi. Citādāk, bet labi.

Priecāsimies par pavasari kopā! 

a. (: 

pieskāriens.

tas, kurš teica, ka lietas notiek ar iemeslu... nekļūdījās. dažkārt grūtāk saskatāmu, dažkārt grūtāk pieņemamu un sagremojamu. bet līdzko ir izdzīvots...

...jā. tad gribas nopūsties, nogulties parka zālienā, atplest kājas, rokas uz visām debespusēm, ļaut saulei sildīt seju un dziedāt līdz ar putniem. kā trakai pasaules pilsonei, kuru sapratīs tikai tie, kas zina, kur ved ceļš, kas šķiet nepārvarams, kur ved pašdestrukcija un nepamatota vēlme pazust ar sauli.

tomēr mēs mācamies tik daudz, cik paši sev ļaujam. ieraugam tieši tik daudz, cik vēlamies saskatīt un kamēr ļausim bailēm vadīt mūsu sajūtas, tikmēr palaidīsim duci pasakainu sajūtu.

...ar ko mēs cīnāmies? ar ticības trūkumu.

ir sācies maģisks piedzīvojums cauri pavasarim. neviens nesaka, ka būs viegli, bet neviens arī nesaka, ka tas nebūs tā vērts...

ja nebūtu redzēts viss krāsu spektru, dzirdētas pašas baisākās un pašas līksmākās melodijas, nezinātu, cik neierobežota ir cilvēkbērna varēšana.

...nezinātu, cik ģimenei ir fantastisks spēks. nesaraujama paļāvības saikne, enerģija un mīlestība. cik brīnumaina ir piederības sajūta. cik daudz sirds siltuma satilpst vēstulē, kas mērojusi jūdzes.  un, ikreiz lasot, es apzinos, ka nav vārdos izsakāms tas 'paldies', kas jāsaka manām ģimenes sievietēm. tām stiprajām, motivējošajām, uzticīgajām un atbalstošajām. 

paldies.

a.