piektdiena, 2011. gada 25. februāris

One of my escape, what can I say



Uzmanību!

Nepieķerieties domai, ka viss ir labi un tā arī paliks. Aiz tā visa slēpjas lamatas. Kamēr mēs nemitīgi cīnamies ar to, ka labi nav...ir cerība, ka paliksim fāzē, kurā ir labi. Bet līdzko atslābināmies...viss aizet savu nepareizo ceļu. Diemžēl.diemžēl, jo gribētos ļauties pašplūsmai, straumei un tamlīdzīgi. Ir lietas, kas manā gadījumā gluži vienkārši nestrādā...un atkal jāsaka, ka diemžēl. 


Šobrīd strādā tikai inerce. Un cerība, ka nekas nav zaudēts. 


Bet ne par to. 
Par jaukajiem mirkļiem! (: 
Par gatavošanos karnevālam. Kad jāzieķē uz sejas visādas glumeklības, kas beigu beigās baigi smuki spīd. Un actiņas spīd. (: Par to, ka krāsot lūpas var arī vilcienā.



Par krāsām. 


...vairāk nākamajā ierakstā...kad būs stāstiņš par vienu makten glamūrīgu foto - fun. Ar neizsakāmi baudāmu atmosfēru. Prieku, čalām...bildēm 5cos no rīta. 




p.s. eh.,reku es (: 


http://pelmeshkin.com/#2011/lmacarnival


+ un vēl... iesaku 'Ardievu,Atlantīda!'
+ un visbeidzot - smaidam! (: 

ūjē. šodien jāballējas. 

a. 

svētdiena, 2011. gada 20. februāris

Kentu?

Es sevi lutinu. Dodu pārāk daudz 'visusākšunosākuma'. Pārāk daudz 'estovaruizdarītvēlāk'. 
Vairs ne miņas no sākuma, jo vārdi manī iedveš šausmas. Milzīgu nospiedošu bluķi vēderā. Enkuru, kas iemests ezera vidū. Netieku ārā, smagsvars tur lejā. Sākums, tāpat kā beigas, ir tikai viens. 
Ar mani tas atgadījās pirms teju 21 gada. Un beigsies Dievs vien zin...[ šoreiz pat 'Dievs' ir proper] KAD. Bet man apnicis sev solīt rozā mākoņus. Labāk iespējams nebūs. Jo labi ir tagad un atkal tikai augstāk minētā persona zin kā. 

Nekas, ko tagad sacīšu nemainīs manu rītdienu. Bezdvēsliskās mēbeles un tukšās sajūtas. Nekas nemainīs manu zinātkāri, nekas nemainīs bezizeju ar vismaz padsmit bezjēdzīgajām izejām. 
Turpināsies tukša muldēšana ap un par. 

Karnevāls bija lielisks, bet tagad visi pa mājām. 

a. 

piektdiena, 2011. gada 18. februāris

Because I say so,that's why.


Es mīlu teātri, jo tur nevar uzlikt pauzi un aiziet pēc tējas, tur nevar iegulties krēslā un šņākuļot. Es mīlu teātri, jo mēs elpojam vienu gaisu un jūtam vienas vibrācijas. Īstas un dzīvas...tur ir tikai viena pirmreizējā sajūta. Nedz ar mēnešu, nedz gadu nokavēšanos. 

Dažkārt es mīlu to tāpēc, ka ar mani ir tāpat...ciešu tāpat, raudu tāpat, mīlu tāpat. Bet reizēs, kad viss ir kājām augšpēdus, es attopos to mīlot vēl jo stiprāk. 

Katra tikšanās ir citādāka. Satraukuma un gaidu pilna. Es zinu, ka nebūšu vienaldzīga, zinu, ka emocijas sagraus slūžas, kas citiem šķitīs pāspīlētas, citus tās neuztrauks, bet būs arī tādi, kas mani sapratīs.

Ir izrādes, pēc kurām es dungoju meldiņu, ir arī tādas, pēc kurām man galvā skan vārdi, tādas, pēc kurām es jūtos iemīlējusies. Cauri caur, visur un vienmēr...ir tādas, kuras mani svaida no vienas sajūtas uz otru. Tās es novērtēju visvairāk.

Nebūt ne visas runā, nebūt ne visas ir ideālas un ne tuvu. Tās nav manas, bet iet paralēli. Māksliniekam katram savs instruments. Ja ne es, varbūt kāds cits to novērtēs...un ne man spriest vai viņš labs vai slikts. Citādāks. Varbūt viņš ir manai pagātnei, varbūt manai nākotnei, bet ne tagadnei.

a.

pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

Biju nosolījusies, ka šodien ne. bet ar ko gan šī diena īpašāka par citām?


Tātad. Bija laiks, kad es ļoti ticēju savam draugam, vairāk kā citiem draugiem un vairāk kā citi draugi šim pašam. Sākumā bija ticība, tad bija vēlēšanās būt tuvumā, kur parādījās mīlestība es nezinu, taču šobrīd, kad tās vairs nav, ko tur daudz...

Bet toreiz daudz lietas noklikšķēja, ticība bija kaut kas nedaudz augstāks par parastu apzināšanos, ka viņš var, bet gan spēcīga intuīcija, ka izdosies un ar intuīciju es nudien varu lepoties. 

Lai kā arī mums ietu un neietu, es nekadnekad nezaudēju ticību, ka viņš ir īpašāks par īpašajiem. nekas nav mūžīgs un cilvēkam tas kausiņš nav bezizmēra, mana gaišā galviņa nonācas pie secinājuma, ka savam draugam varu uzticēties ne vairāk kā svešiniekam uz ielas. Es pametu savu draugu likteņa varā...taču tikpat stipri ticot, ka viņam izdosies. 

...bet kā jau tas gadās. Ar to, ka mans draugs vairs nebija mans vīrietis nepietika. Tur pazuda pat cilvēcība, palika tāls tēls. Un ticiet man! Ja vien jūs būtu pazinuši manu draugu tad! , kad viņš bija īpašāks par īpašajiem. Mazliet skumji. Bet vairāk jau žēl...jo ticību viņa darbam es vērtēju augstāk kā pašas sapņus. Maķenīt naivi. Toreiz gan nebija ne mazāko šaubu. Bet tagad, lai jau citi min vienvirziena ceļu. 

Neredzu iespēju būt pat randomgarāmgājējiem, jo viens pieliks kāju otra priekšā. Viens mēģinās palīdzēt veco labo laiku vārdā, otrs to pat nepamanīs. Viens būs jauks, jo viņš tāds ir, otrs būs cietpauris, jo tāds ir viņš. Tas ir kā pazaudēt daudzdaudz dienu cēla mērķa vārdā. Labsajūtas. Bet ir skumji, ka cilvēki no tuviem paliek tāli, no patīkamiem paliek par hroniskām sāpēm pēcpusē. 

Mums jau sen vairs nav paceļam. 



svētdiena, 2011. gada 13. februāris

extra small. extra tasty.

Paldies,paldies visiem nelegālajiem tīmekļiem! Led Zeppelin diskogrāfija ir atpakaļ mazājā, jaukajā portatīvajā draudziņā (: un ar 'All my love' es turpinu nedarīt neko! 

a.

sestdiena, 2011. gada 12. februāris



Mani rīti ir lieliski, pēcpusdienas pilnas ruma nožēlas un vakari brīnumaini utopiski. 
Un tad es gribu radīt kko..no nekā. 
 vienu lielu...pašapmierinātu mieru! Te. 

a.


piektdiena, 2011. gada 11. februāris

lai maksā EGO!

TO THE POOL
Tā par sevi runāju es, lai par mani nerunātu citi. 
Šodien es atskatos uz vakardienu un viss šķiet loģiskāks kā jebkad. Nezināt mēru, nejust kontroli, pazust sajūtās...atrasties pazudušai, lai atkal mestos destruktīvā žēlošanā. Saprast, kas slēpjas aiz dažkārt zvērīgajām skumjām, kas cikliski nomainās agresijā. Pret sevi un visjaukākajiem. Nunē. STOP! AGAIN? 
Man pašai krīt uz nerviem poētiskā diršana par to, kā es pazudīšu bangojošā jūrā ar akmeni piesietu pie kājas, jo pasaulei es neesmu vajadzīga. Tikai ēna kā nekad nezūdošs tēls... sekos jūsu eksistencei.
Vai kaut kā tamlīdzīgi. 
Ja Tev nav kompānijas. Pazvani man. Uzraksti. Uztvīto. 


Viss būs forši. 
a. (; 

svētdiena, 2011. gada 6. februāris

Pieķērusies pie ēnas piedurknes.


tādus es viņus redzu.

Kur ir tā robeža, kad mēs vairs nevaram pieņemt. Ko mēs īsti viens no otra gribam?
Kas ir tās sajūtas, kas liek apstāties pirms aiziešanas.palikt.piekāpties? 

Viņi viens otram jau sen kā pieradums, bet ar pieradumiem kā bērnības mājām, kamēr neesi bijis tur ārā, tikmēr šķiet, ka viss ir labi. un labāk ir tikai tiem citiem, jo [?] aber loģiski, jo citiem vienmēr ir labāk. bez jo, bez jautājumiem. Ieraduma pamešana sākumā ir aplami sāpīga...ar visu jauno ir smuki jāaprod. Tik daudz, lai tas nekļūtu par ieradumu un tik daudz, lai tajā tu justos tikpat piederīgs.
Forši skan Bad Plus- people like you. Un prātā nāk tie dažādie stāsti, kā 'viņi' satikās. neba bez iemesla...arī 100g kultūras par tiem pāriem. Tiem, kas ir divi, bijuši divi un paliks divi.
Es gan nekad neesmu jutusies ‘divi’, 'viens' ar pusi, 'viens' un divas trešdaļas un tā tālāk. Līdz divi nekad netika būts, par laimi, par nelaimi un tā taču gadās! Bet būt ‘vienam’ nekad līdz galam nesanāk, mazie, tie aiz komata, parādas un nozūd. Liek manīt, liek apcerēt, liek gribēt un pēcāk...liek par sevi aizmirst. Un ko gan tiem var pārmest. Ja nejūt to ‘vienu’ veselu, bez visiem sūdručiem...kā pilnīgu, tad operēt ar fuckedupmind ... ne katram pa spēkam. Tie, kas ir ‘vieni’ ar komatiem un tie, kas nekad līdz ‘vienam’, tie mēdz saķerties. Un mēdz nobīties.
Kas esi tu?
Tas, kuram ir bail pieņemt, jo vairāk kā vajag vai tas, kuram nekad nav gana?
Paši trakākie savas dzīves racēji esam mēs paši. Egocentriski, ietiepīgi..itkā zinam, ko gribam, bet nekad ne līdz galam. Itkā laimīgi, bet ne līdz galam. Priecājamies sezonāli, skumstam konstanti. 
Tāpēc, Dievs dod, atrast tādu ar kuru saķerties un izviedot ‘divus’.  


a.

piektdiena, 2011. gada 4. februāris

BANANAFISH!


Pamodos ar sajūtu, ka nekas man neizdosies...izkāpu no gultas, aizšļūcu līdz virtuvei, ielēju aukstu kafiju, kas dedzināja manu kuņģi, pietamis vēl tā piedegušā sautējuma smaka. 
Bet tad es sev teicu...saņemies tu sūda gabal' un dari. Uzmeistaroju karstu kafiju, uzsmērēju krējum-zaptsmaizi un ķēros pie zvanīšanas, e - ziņu rakstīšanas un tamlīdzīgi. Jāatzīst, ka visvairāk par visu mans ego zilonītis [ ha..tā es viņu dēvēju] necieš būt uzbāzīgam, sak' ja es tev neesmu vajadzīga, tu man ar' ...bēt šoreiz es to snuķi sasēju mezglā!
Un, jā, tas uzņēmums, kurš man kārojās, beigu beigās tākā piekrita palīdzēt. Pagaidām vēl neminēšu nosaukumu, taču, ir gaumīgs un inovatīvs. Un būs forši! Tā lūk! 
Kāda ir mana doma - ej līdz galam, pat, ja dikti bailīgi un māc šaubas. Sets Godins runāja par bedri, kura ikreiz parādās pirms lielām lietām ... viena maza bedrīte nukā pārvarēta. Bet būs vēl daudz tādu, pie kurām stāvot es domāšu vai tas ir tā vērts. Lai nu kā, vienmēr, vienmēr, vienmēr ... ieliktais darbs atmaksājas! 

Saulainu dienu! (: 
mazāk muldi, vairāk dari
a.