ceturtdiena, 2011. gada 28. aprīlis

Pirmās dienas Uppsalā.

Bija 14.aprīlis. Ar koferi, kas pielīdzināms kravas mašīnai, es devos 12 dienu garā piedzīvojumā. Bez naudas, bez cerībām, bez neviena sev blakus. 
Nebūtu jau slikti, ja vien es zinātu, kas ir mans galamērķis. Bet sīkums...viss nokārtojas pats no sevis. Az Allaž. Uz kuģa es iepazinos ar Airu - latvieti, kas Latviju jau sen kā vairs nedēvē par mājām. Trīs bērnu mamma, Lībiešu izcelsmes kunga laulātā. Skaista sieviete. Sēdējām kajītē un šķita, ka esam gadus ilgas draudzenes, taču tā bija pirmā un iespējams pēdējā mūsu sastapšanās reize. Ardievas noskanēja Airai iekāpjot autobusā ceļā uz Stokholmas centru, bet man uzsākot garo gājienu pretim Uppsalas vilciena stacijai. Pēc 2h gājiena līdz centrālajai stacijai. Pēc biļetes iegādes un pareizā perona atrašanas, man bija jāparvar ellīgas mokas, lai to čemodānu kkur iestūķētu, nenospiežot mazos, blondos Zviedru knēveļus. Tiekot pie mīkstās sēdvietas, es iekritu dziļā miegā. Man nav jāstāsta, ka pamostoties nebija ne mazākās nojausmas, kur es atrodos un vai man ir jāizkāpj. Uzticējos intuīcijai un lecu ārā.
Brīnums, ko es ieraudzīju bija studentu pilsēta, pilna dzīvības un prieka. Saulē mirdzoši kanāli, perfekti nobruģētas ieliņas, skulptūras, krāsainas izkārtnes. Gaisā virmojoša enerģija. 

Pārpildītas riteņu novietnes. Tik ļoti tipiski Ziemeļu valstīm. 
Es redzēju to lēno steigu, kas sen vairs nepiemīt maniem tautiešiem. Viņi neuztraucas par rītdienu, viņi dzīvo šodienai. Tā ir studentu paradīze[!] Līdz 35 gadiem viņi dzīvo kā 'king in the castle'. Valsts nodrošina ar bezmaksas izglītību un stipendiju aptuveni 300 eiro apmērā, gavenais, lai mācās...kur, kā un cik cītīgi, tas gluži vienalga.
Zviedri nav muļķi, viņi to izmanto. Būt studentam ir absolūta privilēģija - pabalsti, bezrūpīga studentu dzīve un uzdzīve. Tehnoloģiski augsti attīstīta izglītības sistēma, tikko renovētas, uzceltas vai pārbūvētas mācību telpas. Klases atpūtai, klases kino, klases kafijai, virtuvītes, mūzikas un relaksācijas telpas utt. Bet tie pagāni vēl atļaujas žēloties, ka Norvēģiem esot labāk. 
Es sastapu skaistumu ne tikai dabā un ēkās sev apkārt, bet cilvēkos, kas bija man līdzās dienās un naktīs. Ar kuriem es dalījos savā dzīvē, vēsturē un plānos. Mēs nonācām vienotā emociju networkā un tur atrodamies vēl joprojām, pat simtiem kilometru šķirti. Starp piramīdām mēs meklējām Lieldienu olas un pie kanāla, ūdenī mērcējot kājas, pusdienojām. 
Toreiz viss likās tik harmoniski, ka man neienāca prātā, visam reiz pienāk beigas. Ir jāatgriežas mājās. 

Esmu naiva. Zinu, ka mans ceļš pretim izziņai vēl tikai sācies. Pieredze, ko ieguvu ir neaizstājamas zināšanas. Bailes, ka neizdosies ir motivācija darīt simtiem reižu vairāk, bailes, ka nebūs gana labi ir iedvesma radīt. Pat, ja tagad šķiet,ka kkas neglābjami labs ir beidzies...nē, viss tikai kā sācies. 

P.S bildes ir mana Austriešu drauga Helmuta radītas. Patīk noskaņa. 

Rakstīšu vēl.

Uz tikšanos. 
a. 




trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

Kur paliek vārdi?


Ir tieši viens pareizais brīdis, lai mēs satiktos. Mēs draugi, d-biedri, pasaules klaidoņi un hipiji. Mēs, kas gribam, lai cilvēki dzied, mēs, kas ejam ar smaidu un nesam prieku. 
Dažkārt nākas gaidīt un atteikties, bet galu galā bijis kā jābūt. Mēs varam nezināt, kas esam, bet zināt, kas gribam būt, jo dzīvojam, lai mainītos un mainītu.
Tava enerģija, azarts, uzdrīkstēšanās. Spēja dalīties un dot. 
Es zinu, ka man uzliktie piedzīvojumi ir tie, kurus es varu izdzīvot. Pat tad, ja sev neticu, kāds tomēr man tic... 

Esmu gatava zaudēt, ja vien tas mani iemāca pārvarēt bailes. 


Reiz es pateicu, JĀ. 
Jā, lai notiktu, kas notikdams, ticībai, ka viss būs ūberkruta. 
Ja neviens tev neuzdod šādu jautājumu, iespējams, ir laiks to uzdot pašam sev. 


Kas ir tavs izaicinājums?


a. 

piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis

La Valse

Nerakstīšu gari, tikai to, ka atkal ir pierādījies, ka viss, kas notiek, notiek tam paredzētajā laikā. Sauciet to par likteni, sauciet vai nesauciet vispār. Cilvēki man apkārt reti paļaujas vārda nozīmei un labi vien ir. Jo pakļaušanās nozīmētu padošanos. Bet šobrīd ir jāstrādā visvairāk. 
Es gribētu rakstīt par to, cik lieliski laiku pavadīju vakardien/ no deviņiem rītā strādājot RTU ZB/ pēc tam tiekoties ar draugiem/ skatoties hokeju.
Gribētu rakstīt par to, cik lieliski es pavadīju dienu pirms vakardienas, kad tikos ar savu krustamāmiņu/ nonācu pie svarīgiem lēmumiem saistībā ar darba izstrādi/ vilcienā čatoju ar savu Izraēļu izcelsmes jauniegūto draugu. 

Par to, ka neskatoties uz lietu aiz mana loga, es jūtu positive vibes.
Un, jā, mēdz uznākt drūmucītis, taču tas tikai uz mirkli un tas tikai tāpēc, ka nespēju saprast, kāpēc viens saka tā, bet dara citādi, kāpēc cilvēki nerunā, kāpēc pašsaprotamais visbiežāk ir nesaprotamais. 
Man šobrīd nevajadzētu rakstīt šeit, bet gan savā darba lapā. Tāpēc. Par saviem nākotnes (14.aprīļa) un (10.maija) piedzīvojumiem rakstīšu bišķucīti vēlāk. 

Awčh. man tika izteikts piedāvājums par nākotnes darba iespējām. Ne gluži tas, ko studēju, bet tas, ko vienmēr/vienmēr/vienmēr esmu vēlējusies. Kad dzirdi skaļi vārdus, ko esi malis savā galvā miljardiem reižu. Tā liekas tikai kā viena tavām iedomām. Crossed fingers. 

Es skumšu pēc došanās uz skolu pāri vanšu tiltam. Es skumšu pēc 40 minūtēm vilcienā, kad paspēju izlasīt kultūras dienas atvērumu, dažkārt grāmatu, dažkārt noklausīties visu mp3 playlistu. dažkārt pat paspēju iemīlēt kādu acu skatienu, smieklus. Iemīlēt domu par harmoniju. 
Es skumšu arī pēc strīdiem un kašķiem, fizikas un pukošanās. 

Nekas vēl nav galā, bet es drusciņ jau skumstu par būšanu prom. 


trešdiena, 2011. gada 6. aprīlis

u cannot touch this!

 

Par spīti agrajam rītam, padarītajam darbam, neizsakāmajam priekam, es tomēr turpinu vakara noskaņu. 
Vēl pirms iziešanas. 
Pirms 'it's okey to be gay' dziedāšanas pie Brīvības pieminekļa. 
Pirms atgriešanās un rikšošanas ar bērīti. 

Ouiijē. 

pirmdiena, 2011. gada 4. aprīlis

Untumi.

Gribu aukstu jūru, tik aukstu, ka tajā var ieskriet tikai skaļi kliedzot. Gribu karstas smiltis. Tik karstas, ka zem tām deg pēdas. Gribu spilgtu sauli. Tik spilgtu, ka pēcāk metas melns gar acīm. Gribu aukstu alu, kas tik dziļi ierakts smiltīs, ka grūti atrodams. Gribu molu ar vēju, kas matus saveļ neatšķitināmus. Gribu vakaru pie ugunskura, spēlējot ģitāras un dziedot 'Div'dūjiņas gaisā skrēja'. Gribu nakti teltīs. Ar skaļi šalkojošu jūru.

piektdiena, 2011. gada 1. aprīlis

a.


[Paldies tam, kas iepaustoja šo dziesmu. :] Tomēr i-neta vide nav kājām mīdāma. 


Gribas parunāties par to, kas notiek...negribas stāstīt, bet gribas, lai izstāsta. Es sēžu uz grīdas savā istabā, ietinusies segā un blenžu uz sienu. Klausos dziesmas, ripinos un ritinos. 
Bet vakardien, braucot vilcienā un lasot Čehova 'selected stories', zināju, ka nekas nemainīsies, nepārprotiet, tas mani gluži labi apmierināja. Prātā viss smuki sakārtojies par to, kā jābūt, kas jādara, kas ir un kas nav iespējams. Neesmu absolūtās struktūras cienītāja, tāpēc nebiju nedz laimīga, nedz vica versus. Bet 'bet' ir sirdī. 
Ilgi mans līdzsvars neturējās...pavasaris iespēra manai stabilajai psihei un sajutu to sauli, kas šodien nav, to prieku par enerģiju, kas ieplūst līdz ar siltumu un tiek izsvaidīts pa ķermeni līdz ar vēju. Pāri tiltam burtiski pārlidoju. Gaidot draugus apceļoju vecrīgu. Nonākot ogrē vienbalsīgi nolēmām, ka  auksts alus būs tieši laikā. Zēni pakļāva sevi eksperimentam nopērkot ingvera vīnodziņu un bumbierīti, es pieturējos pie klasikas - tērvetes.Tādi nedaudz iereibuši mēs aiztenterējām uz mājām. Un atkal viss atkrita, kur bijis. Sajūta, ka viss ir par ilgu, ka nekas nav tā, kā tam jābūt. 
Prātā palika saruna, kurā man lika saprast, viss, ko es rakstu tiek gaužām pārprasts un damn it. Nē, es te nerakstu, jo man vēljoprojām ir mentālas saistības ar vecām attiecībām. Nē, es te nerakstu, jo man ir mīlas krīze, nē, es nerakstu, jo esmu izmisusi. Lieta ir  - man patīk rakstīt. 
Pat, ja neviens nelasa, pat, ja rakstu nepareizi, pat tad, ja stilistika ir dirsā (piemēram, šī vārda izmantošana). 

Es rakstu, jo gribu to kluso kompāniju, ar ko vienmēr ir labi. Tiem, kas lasa.