Ik dienas esot darbā domāju par to, cik ļoti man gribas rakstīt. Stāstīt.
Par to, cik patīkami ir uzdrīkstēties. Piekrist aicinājumam doties uz jūru nakts melnumā un klausīties viļņu sišanos pret akmeņiem, skatīties uz bāku mestajiem uguņiem un sildīties zem vilnas kamzoļa.
Ja sākumā man šķita, ka viss būs viegli – atbraukt/aizbraukt, iepazīt/ atvadīties. Tad tagad uz manas sirds ir pamatīgs bluķis, kas dzen skabargas un neļauj priecāties pilnu dušu. Galvā rasējas mazas shēmiņas, kur doties tālāk, kā pelnīt, kā tērēt, kur ceļot. Kā, lai notur tos, kas aizbrauks. Esmu svētīta ar daudz tikšanām, apbrīnojamiem cilvēkiem. Taču dažkārt gribas pārmest pašai sev, nevajadzēja dalīt dvēseli, nevajadzēja iemīlēt.
Un vēl tikai priekšā meiteņu nakts ar maskām, klačām, nagu lakām. Vēl tikai sagaidāms ‘Post Soviet’ jandāliņš.
Katra diena ir citādāka.
Es skumstu pēc savas ģimenes. Tas gan. To man jāatzīst.
Bet tikpat ļoti man ir bail atgriezties mājās. Bail, ka atkal nebūšu uz savām kājām, ka mīļumu, kas tagad vibrē nomelnos sadzīves kašķi.
Man bail teikt ardievas tiem, kas tagad ir mans balsts. Tiem, kas sasilda, sasmīdina un liek skriet gar jūru ķerot kaijas.
Bail, ka nebūs tās sasodīti kārdinošās patstāvības. Lēmumi. Manis pašas pieļautās kļūdas. Bail justies slogam.
Saldus sapņus. Mazliet saskumusi es esmu.
A.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru