otrdiena, 2011. gada 29. marts

How frail human heart must be; a mirrored pool of thought

Patīk ieēst pa cerībai, iedzert pa cerībai, iegulēt pa cerībai un patīk domāt, ka no cerībām es izdzīvošu ilgāk kā no atsacīšanās. 
Patīk uz Tevi skatīties onlainā. Patīk teikt 'čau' , patīk atsacīties no nožēlas. patīk neko neslēpt. 
Patīk vējā iet pār tiltu un skatīties uz mašīnās sēdošajiem, patīk smaidīt un patīk runāt. patīk cerēt, ka Tevi satikšu. 


Ar to es vēlējos teikt - Tu man mazliet patīc. 
Bet tikai pagaidām un tikai mazliet. 


a. 

svētdiena, 2011. gada 27. marts

CLYDE manages to keep it on the road. They drive away.

Man gribētos būt vieglai kā lapai - mazliet nesaburzītai, mazliet roku nenošmulētai, mazliet tavai. Man gribētos, lai no manis izloka laivu un palaiž pa straumi. Ne es gāju, bet tu mani palaidi vienu. 
Es nedomātu par to, ko gribu, bet saņemtu to, kas man vajadzīgs...citu krastu. 
...
Nē, ne viens nav licis man domāt vairāk par tevi. Kāpēc tāds skatiens, kāpēc tāds klusums starp mums valda. 
Kurš runās? 
Kurš klausīsies?

Bet naktīs, kad es nevaru aizmigt, es zinu, ka klusums ir intriga.
a. 

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

Šobrīd man vajadzētu mācīties - 6 grāmatas uz galda. Visas cittautu. Es gribu, bet nevaru. Jo manu prātu esi sasaistījis Tu. Jā. Pavasaris. Ne tas, kas aiz loga, bet tas, kas līdz ar Tevi. 


Jūs ticat, ka man gluži vienalga?
Mamma no rīta jautāja, ko redzēju sapnī... Tas šodien jāuzmeklējot. Oo Jāatzīst, ka miegs man bija švaks, smeldza kakls un jau piecos no rīta es sēdēju pie tējas tases. Aizmigu atspiedusies pret atzveltni un pl. 7 am, noskanot modinātajam, ļāvu sev vēl 10 minūtes pavārtīties. Bet sapni nudien es redzēju. Tur nebija tevis, kas sasaistīja manu prātu, tad nu šodien es Tevi neuzmeklēšu. 


pagaidām ;) 



pirmdiena, 2011. gada 21. marts

No rīta pamodos ar jautājumu sev - uz ko es eju? 
Pašlaik sajūta ir kā pēc klupiena - inerce mani 'sviež' uz priekšu un  nav nojausmas, kur es attapšos, kas mani atturēs. 
Šobrīd noris mana pēdējā RTU sesija. Kas notiks pēc tam, to nezinu pat es. Vai pakļauties inercei vai nokrist jau laicīgi, lai varu sākt jaunu/nebijušu/biedējošu un reizē satraucošu ceļu pretim savām interesē. Vai tomēr turpināt lidot un skatīties, kurp nonākšu, jo pat neesot līdz galam aizrauta, es redzu, cik daudz var darīt, cik daudz var sanākt. Te viss gaužām saprotami, darbs, mērķi, motivācijas un tā tālāk.  Daudzi par to deg, bet, kura uguns dod labumu - sasilda, pabaro, izgaismo? Kaislībām tikai retumis netraucē emocijas, darbā tas maķenīt neder. Ar skaidru prātu pretim konkrētiem rādītājiem. Līknes un skaitlīši, grafiki, aplīši, bultiņas. My head is going to explode. 
Nejēdzīgi liekas arī tas, ka visu noteikošo nosaka virtuālā saziņa. Es esmu dzīva, es gribu runāt aci pret aci, tikties, paspiest roku, pasmaidīt. Būt. Es gribu tev izstāstīt, kas ir mana motivācija, kas ir mani mērķi, ko es varu un ko pie velna jau daru! 
Ir varianti:

nr.1. bakalaurs -> maģistrs -> doktors -> vientulība ar kaķi
nr.2 bakalaurs-> darbs ārzemēs /ne fabrikā/-> bakaulaurs nr.2 -> suns,mašīna un ceļojumi
nr3. bakalaurs -> bakalaurs nr.2 ārzemēs -> darbs -> ...
nr4. bakalauru nesaņemu -> fabrika-> nav pat kaķa

nr.5. bakalaurs-> vasaras darbs Bournemouth pludmalē-> ceļojumi  -> aizraujošs rudens /ziema/pavasaris/ vasara darbs ārzemēs - savu vēlmju izzināšana -> rudens - maģistri/bakalaurs -> darbs -> ceļojumi -> alus uz jumta. 

Maķenīt žēl. Jo sirds netiek pie runāšanas ... tur augšā - manā galvā! Shēmiņas darbojas ārkārtīgi produktīvi un aši. Tā man teica esot mazai, tā man teica ejot vidusskolā, tā man saka universitātē. Šaubos gan, ka kādam ir ienācis prātā, ka tur noris kariņš, ne strādāšana. Perfekti organizēts pif paf. Kas nu būs. 


Starpcitu, The Big Bang Theory. Iesaku. 


svētdiena, 2011. gada 20. marts

Ar tevi man sildīt un degt.

Paklausieties sevi no malas. Cita skaņa, cita nozīme. Nekas absolūts šajā tēmā nepastāv, bet momenta skaudrā sajūta. Ieslodzīti baiļu būriešos, mēs kuļamies kā nu mākam. Spēlējamies ar vārdiem, acu skatieniem. Jūtamies nedroši/pārdroši. Viss ir tikai moments.
Bet mums jau nevienu nevajag, tā jūs apgalvojat pēc pirmajām divām glāzēm. Pie piektās un sestās jums jau vajag. Bet pēc pāris pudelēm ir pilnīgi vienalga. Par to domās rīt. 
Taču no rīta pieslēdzas mr.prāts, mr.kauns, mr.sirdsapziņa. Un konference iet vaļā. 


Es neapgalvoju neko, neesmu droša vai vārds no manis sacītā ir tiesa. Manā baiļu būrī ir paranoja no ārējām interpretācijām, jo visdrīzāk tās nebūs pat tuvu tam nepareizajam, ko jūtu. 

Valmieras ģimnāzijas danči.
Taču dziedāšana ir ģeniāli anestezējošs līdzeklis. Sajūtas/emocionālās vibrācijas/kopkoris.   Tāpat kā rokenrols un dejas. Par spīti visam, kas nenotiks es esmu diezgan pārliecināta, ka visam ir savs laiks. 

"Let's just try to have a marvelous time this weekend. I mean not try to analyze everything to death for once, if possible. Especially me. I love you."
- J.D. S.

piektdiena, 2011. gada 18. marts

Far closer.

Ar laiku tu sāc pierast pie skumšanas sajūtas. Šodien man ir pilnīga -'wtf? kāpēc mani draugi ir tik tālu prom?' sajūta. Uguni benzīnam piemet čehietes un austrālietes izmisīgās vēstules. francūža piemīlīgais flirts un viss kopā . 
Viss sākas ar vienu aizbraukšanu, tad seko citas. Tad aizbrauc tu. Un atgriežoties secini, ka tevī viss ir mainījies, bet tev apkārt - itin nekas. Kurp, lai dodas? 
Garšīgs garnējums ir mani skolas darbi/referāti/ ieskaites/ bakalaurs/ prezentācijas/ kora konkursi/ omes darbi un tamlīdzīgi. 
Sarauktu pieri es atrodos kkur starp domām par to, kas bija, par to, kas ir un kas sekos. 


a. 


p.s. ejot sapņoju vaļējām acīm, taču vilcienā iemiegu...pamostoties secinu - esmu tepat. pagaidām.

pirmdiena, 2011. gada 14. marts

Šoreiz ne par dārgo mīlu.


Jums kādreiz ir sāpējis tā, ka īsti vairs neko nejūtat? Ne skumjas, ne prieku, ne smaržas, ne garšas. Absolūti.
Sasodīti bezjūtīgs. Sasodīti bezspēcīgs.

Un rokas nav...tās, kas izvedīs. Vismaz ne tā, kuru gaidu es. Savu tukšumu es aizpildu tumīgas pašapziņas, kas aizdegusies kā salmu kušķis. Māja deg, bet ārā netiek.

a.

p.s. diemžēl ir arī labās ziņas. bet par tām es šodien nedomāšu, par tām es domāšu rīt.

ceturtdiena, 2011. gada 10. marts

bez rindiņām.starp kurām lasīt.



Viens mazs, smuks aplītis kā noslēdzies. Ready to move on.
Grūti noticēt, ka gads jau apkārt. No 1 līdz -1 un tā pa apli, līdz atrodos šeit, āboļapļa pašā viducī. Ar kūpošu pīpi un acīm pret mākoņiem. Laiks izvēlēties. 
Neslikti būtu, ja es tikpat drošu sirdi kā sākusi, tā pieliktu punktu visam nepabeigtajam. 
Damn, pavasari, ko Tu dari! 






p.s. LET'S FUCKIN RUN AWAY! 

trešdiena, 2011. gada 9. marts

Nejūtīgs.

In - out. In - out. In - out. 
Šādi kariņi mums visiem pa prātam. Tā nav cīņa. Tā ir izdzīvošana.
Ja šampī parādītos zelta zivtele, kas atļautu ievēlēties vienu vēlēšanos, tā būtu - atklātība. Skatiens, kas liktu saprast, pieskāriens. Jebkas, jebkur, jebkā. 
Jo šobrīd Tu esi vajadzīgs. 
Rīt tava ēna būs sveša, tavs stāvs tāls un domas šķaidītas ikdienas darbos. Rīt tu vairs nebūsi vairāk par citiem.
...tu esi nereāls. tava pasaule ir sveša, bet vienīgais no kā es pa īstam baidos ir tas, ka man nekad nekad nebūs ļauts par to pārliecināties. 


pagaidām. viss.


a.

svētdiena, 2011. gada 6. marts

Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm



Tagad es izklausīšos pēc fakin ekonomista. Bet kā zinām - resursi ir ierobežoti, bet vēlmes - ņifiga ne! Ja tā labi padomā, tad ir divas iespējas - sadzīvot ar to sūda būšanu, respektīvi, ierobežot vēlmes...VAI...apvienoties. Jo vairāk esam, jo dažādāki resursi mums apkārt. 
Un tad vēl ir tā fīča par draugiem, kādi mūsu draugi, tādi mēs paši [vēl šo pašu saka par mājdzīvniekiem] ... 

Man ir draugi, kas vairs nemin Latvijas zemi, par to es skumšu tik ilgi, līdz atkal varēšu viņus kārtīgi sabužināt. 
Vēl ir draugi, kas ir uzticīgā, konstantā, nenovērtējamā atstatumā jau kopš skolas pirmajām klasēm. Viņi, tāpat kā pirmie, mainās līdz ar laiku. Taču kopā viss strādā tikpat labi. Mēs spējam būt muļķīgi un pasmieties par dižķibeli, ko sauc par dzīvi. 

PAR DRAUGU.
Jūlija. 

Lai ko es rakstītu...vislabāk viņu raksturo viņas bildes - glamūrs, māksla, smalkums, perfekcionisms. Atturīga elegance, profesionālisms un caurstrāvojoša cieņa, kas mijas ar sirsnību un vienkāršību kopā būšanā. 
Fotosesijas ir atsacīšanās no realitātes vismaz uz pāris stundām. Neizsakāmi maģiska un intensīva vidē. Tu vari būt jebkas. Tu vari just jebko. 


2007.gada pavasaris. Es un mans toreizējais draugs A. 
Bija šaušalīgi auksts laiks, vēljoprojām zemi klāja sniegs. Mēs bijām neveikli, apmulsuši un nespējām iedomāties, ka Jūlija uzburs kko tik skaistu.


2009.gada rudens. 
Toreiz es mētājos ar platēm, dzēru ogūdeni un ripināju ābolus :> Jūlija sirsnīgi smējās un akceptēja manu vieglprātību. Eh. :> jauki,jauki,jauki. 


2010.gada pavasaris. Tā atkal bija mirkļa iedvesma, atdoties krāsām. :> 


 2011.gada ziema. 
Filma. 

Tā pa īstam sajusties sievietei ir neizsakāmi grūti. Ierautas mūžīgā steigas virpulī, kad piere ir  saraukta ... pārbāztā soma berž plecu, uz zābakiem paliek sāls baltie pleķi un mati nestāv kā izfēnoti. 

Būt mirklī, kad viss ir pareizāk par pareizu...dzert vīnu piecos no rīta, ēst konfektes...no sirds smieties un zināt, ka šie mirkļi paliks. Bildē, kas būs eternal sunshine of the spotless mind .

Mēs esam cilvēki, mēs visi esam skaisti. Un Jūlija liek tam  noticēt. Paldies! 


a.

sestdiena, 2011. gada 5. marts

Viņš atnāca kā atbrīvotājs, palika kā okupants.

a.

Agnese brīvsolī.


Ja jūs nezinat, kas ir MŪZIKA, ja nekad neesat jutuši, ka galvā eksplodē smirdīgs sūdu maiss, ja tērauda stieņa sitieni pret bungādiņām ir sveši, tad jums noteikti jāatbrauc uz Ogres klubu 'Bermuds'. Pat ļoti rekomendēju. 

Īss apraksts. 
Klubs atrodas pašā pilsētas sirdī, estrādē, kurā savus koncertus snieguši TIK lieliski mākslinieki kā 'ViaGra', 'DJ Testo', 'ATB' un tamlīdzīgi. Visas Krievijas elitārākās grupas to skaitā. Pilni vilcieni kursē Ogres virzienā, kad valsts nozīmes koncerti te notiek. Pff. Jūs domājat, ka PV koncerti ir pieprasīti? Tad jūs ne sūda nesaprotat. O!
'B' ir divi stāvi, pirmais deju mūzikai [nevēlēdamās aizvainot Mr. DJ turpmāk izvairīšos vārda 'mūzika', tā vietā lietojot 'trokšņi' ], otrajā stāvā skan ritmiskie krievu trokšņi. Uz 'B' ierodas visi, kas atbalsta kvalitatīvu izklaidi pie sasodīti elegantiem trokšņiem, arīdzen tie, kam uz rokām brīva vieta adatām, kam pietiek prāta lietot baltos vitamīnus un citus lauku labumus. Klubs ir tik lielisks, ka ļauj visiem baudīt tās trokšņus un, par spīti nenormālajam aizliegumam 'tikai no 18' ,neviens netiek diskriminēts. Apsargi ir lāga būdas, lisi un aizdomīgi - kārtībai jābūt! Viņiem patīk ar saviem liegajiem pieskārieniem apveltīt ikvienu kluba apmeklētāju. It īpaši, ja tās ir mazās, pievilcīgās pamatskolnieces, kam noteikti trūkst mīļuma!
Un tiktiešām, ja vēljoprojām jūs māc šaubas vai ierasties, tad šis nu gan jums jādzird! 

Tā ir vieta, kur cilvēki var atlaist pa pilnu klapi. Re' tur divas meitenes uz grīdas viena otrai ķemmē matus, tur divi bāleliņi viens otram ap kaklu apķērušies laižas nepiespiestā dejā. 
Alkohols arī nav tik neveselīgs kā citur, šamējie par visu padomājuši, atšķaidīšana ir kā tautas medicīna. 

Es NOTEIKTI!!! tur atgriezīšos un, lai slavēti tā dibinātāji! Wuhū! 
Var dabūt 'Zelta klienta karti' ? 

a.

trešdiena, 2011. gada 2. marts

Kad satiekas divi meža dīvainīši.

Īsti nesaprotu, kā tās lietas notiek. Kāpēc ar citiem ir viegli, bet ar dažiem ir ellīgi sarežģīti. Viens vienkāršs teikums izvēršas sāpīgā analīzē, viens nokavēts zvans, viens noslēpts smaids. Sliktākais vēl tikai sekos...centieni salabot. Paņemt aiz rokas un izvest no meža. Atļaut nepaskaidrot kāpēc. Uzstāt uz vienu vājumu. 

Pat, ja tev šķiet, ka mēs esam no divām pasaulēm. Tavējā man ir daudz tuvāka par pašas. Pavisam vienkārši, jo tur esi tu. 

Pagaidām viss. 

a.

otrdiena, 2011. gada 1. marts

Ar Tevi man nekur nav skumji.


Tas jau pavisam saprotami...kad lietas nonāk līdz rezultātam, reti kuram rūp risinājums. Lielākoties man ar', bet šoreiz, esot tik satrauktai un nepacietīgai, es nolēmu dalīties. Atbrīvoties no domāšanas un atbrīvoties no sapņiem. 
Tur viss šķiet tik pareizi! Kultūra, mūzika, ĒEEEpicentrs. MĀKSLA! CILVĒKI!
Jā jā jā un vēlreiz jā. Es ticu, ka sapņi piepildās. Naivi, bezpalīdzīgi un nolemti. 

Visam pa vidu nāk atklāsmes, atklāšanās un vilšanās. Es gribētu, lai neuzzinātu to, kas nācis gaismā un gribētu, lai tas nebūtu noticis, jo es ticu cilvēkiem. Viņi netic paši sev. Es nevēlos tiem atņemt, nevēlos konkurēt ar jūtām, nevēlos sāpināt un man to nevajag! Skumji, ka tieku iepīta emociju manipulācijās. 
Es jūs noskriešu maratonā, pārkliegšu korī, cīnīšos līdz galam. Es cīnos līdz galam...pašizaugsmei. Bet es nespiežu sevi mīlēt. Es nemīlu tos citus tā, kā tos mīl 'viņējie', jo tie citi ir mani iedvesmas objekti, draugi un sabiedrotie, ne mērķi, upuri ..awhgrr...sazin kas. 

Tikai atklātību. Tīru spēli. Uzvar labākais. Cīnaties par saviem mazajiem un ūberīgajiem sapņiem. 

... TAČU...attiecības nav spēle...tur nav uzvaras. 

Nesāpināsim sev tuvos un ne tik tuvos. Kopā ir foršāk. (:

a.