Baisi kruti ir tas, ka nekas nav mainījies. Es esmu tikpat forša. Hā. Jūs ar' ehk. ..
Jaunais gads būs kosmoss. That's grand.
Bet, ja pavisam godīgi, tad varu pačukstēt, nakts attaisnojās. Bet šoreiz bez intridziņām....
Nakts bija intensīva - mēs sanācām kopā un griezām desas, vārītus kartupeļus un olas, gurķus svaigus un gurķus marinētos, papriku un tamlīdzīgi. Jaucām visu kopā un spiedām majonēzi tā ka nemetas. Mazas karotītes, no malu malām, veikli lodelēja pa salātu bļodām. Mums bija līdzpaņemtas kanēļmaizītes un magoņamizītes, kas starp zobiem atstāja pa pēdai, glazētas piparkūkas, savārīti zirņi, samarinētas sēnes, taco čipsi un mērces. Kur tik vien ej smaržo pamestās mandarīnu mizas. Mums bija daudz dzērienu! Mums bija ping - pongs un lapiņspēles. Mēs dejojām 'Andra un Daces' deju 'Tutti fruiti summer love' pavadījumā.
Laika nebija.12mitos skrējām ārā un vērām visus šampjus. Pilns pagalms pielija putu un skaļu apskāvienu. Mēs bučojāmies un dejojām. Lecām uz ragavām un attapāmies guļot sniegā un smejoties. Nebija auksti, nebija grūti. Viss, kas bija - pazuda. Balti un bez elpas, mēs cepām zefīrus uz maziem koka irbulīšiem un ķepinājām starp pirkstiem.
Un tad mēs uzkurinājām pirtiņu, metāmies pliki un karsējāmies. Lecām kupenās un nebaidījāmies būt uz brīdi mazliet pārgalvīgi, mazliet mēs paši.
Piecos no rīta, kad kājas veda uz mājām, bet pārējie palika guļot, starp pirts sasildītajām koka sienām, es jutos mazliet par daudz dzērusi un mazliet itkā zem kājām būtu tikai ledus. Bet beidzot es zināju, ka kosmoss ir pārņēmis vadību. man atliek tikai paļauties, jo viss notiek un notiksies.
Pienāca 'mūsu' rīts un mans telefens sabira ar īsziņām. Skaidra bija tikai viena lieta. Jādodas no kurienes nākuse. Veikli izlaipojot caur pilsētas sniega izšķūrētajiem labirintiem un padodot - 'snovom godom', es iebridu mežē, padusē iespiedusi 'aliasu' un kājas augsti cilājot, klausījos savu mūziku, savā mp3!
Foreļmaizīti? Vienu? Vēl vienu? ;]
Un ejot mājās...pēc stundām smiešanās es domāju par...
...to, ka es ticu mīlestībai. Jo redzot tos, kas man bija apkārt, es jutu, ka tur viss ir pareizi. Ka cilvēki satiek tos, kurus viņi agrāk vai vēlāk satiktu.
Nevarētu teikt, ka viņi ir sevišķi pieklājīgi, bet iemīlējušies nekad tādi nav. Viņi pazūd nevienam nesakot un atgriežas mazliet saburzīti un mazliet nokautrējušies. Viņu acis dzirksteļo pat tad, kad tās lūkojas uz leju un slēpjas.Viņi atļaujas būt mazliet muļķīgi un viens otram par to nobučot degungalus. Viņi tik jauki baras, ka sanāk pasmaidīt. Viņi ir tie, kas liek tev gribēt mīlēt.
...arī par to, ka ir vēl tie, kas ir pazuduši sevī un savās ambīcijās. Kas lāpa vientulību un grib kļūt par ielāpiem. Viņi ir 'akli' un vēlas tādi palikt. tos man gribas apķert un saspiest.
Man ir pavisam mazmazītiņa nojauta, ka dzīve ir daudzdaudz' blēņu man iecerējusi. Nu ko'.
Kā katru gad' pa vēlējumam:
nebūsim muļķi, bet mīlēsim kā muļķi;
pīpēsim zāli un dzersim;
trieksimies virsū cilvēkiem, ne mēbelēm;
melosim tikai citiem, ne sev;
apmeklēsim teātri un nešmakstināsim kinoteātrī;
klausīsimies mūziku un brauksim uz festiem;
un lasīsim...daudz.
/es apsolu, es tiešām centīšos rakstīt kā cilvēkam pieklājas - likt komatus un tamlīdzīgi. /
Yo ;]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru