ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris

The lady with the little dog.

Piederēt apstāklim, ne apziņai. 
Kad biju projām, man līdzās bija daudz filmu. Lai nejustos vientuļi un vienmuļi arīdzen. Taču daudzas no tām es netiku noskatīties. 'The Reader' bija to skaitā. Tas bija loģiski...Keita Vinsleta 'Revolutionary Road' , 'Eternal Sunshine of the spotless mind' ... 'Finding Neverland'. Pirmās divas es skatījos pa trim reizēm. pārāk intensīvas emocijas, lai izjustu uzreiz  un pilnībā. es tās reinkarnēju divreiz un trīsreiz, tikai tad es sapratu, kā jutās tie, kāpēc tie raudāja un kliedza, mīlēja un negribēja pazaudēt. es filmas ielaidu sevī. tikpat dzīvas kā jebkas, kas notika manā acu priekšā.kad reiz es to zinu. paliek tikai atmiņas par to, cik absolūti tas bija.
'Finding Neverland' es noskatījos vienu reizi, taču mats matā spēju atburt sevī sajūtas, kas mani pārņēma to skatoties...biju atgūlusies gultā savā koju istabiņā, uz drēbju kumodes tika uzstutēts portatīvais, ieritinājos segā un rokās iespiedusi cepumkārbu, piebirdināju visu gultu. lai arī bezgalīgi skumu pēc mājām, es to neatzinu citiem, jo tad man to nāktos atzīt arī sev. nebiju tam gatava nevienu pašu brīdi. Bet tieši tajā vakarā viss likās pareizi. būt tālu, būt baltā istabā, ieritināties zilā segā un pēcāk aizmigt 'grumpy but gorgeous' pidžambiksēs. 
Es vēl atceros mirkli, kad ielūkojos telefonā...1 new message. no tēta. 'Meit, viss ok?' ...arī atbilde: 'yo!' derēja. Mīļuma kosmoss savu darbiņu veic godam. 

Šodien atnākot mājās sajutu to pašu vēlmi, ko todien, skatīties filmu un nedomāt absolūti ne par ko citu. Tāpēc tai bija jābūt lieliskai, ne labai, ne interesantai ...bet lieliskai. 
...un tur bija tāda būšana, ko es saucu par īstu. aizgrābjoša, patiesa, parazītiska un mazliet cenzēta. tikpat kā neredzama citiem. 
Man jau daudz nevajag, tikai nolikt galvu uz tava pleca un saprast, ka par spīti visumam ir lietas, kas nemainīsies. uzticība.

a. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru