piektdiena, 2011. gada 28. janvāris

.

burger dude.

Kad tev šķiet, ka ir slikti, pēc brīža attopies, ka nemaz nezini, kas ir slikti. Visas tās naudu būšanas un tamlīdzīgi, tas tikai pabojā omu, taču pa lielam sūda papīros cilvēki dibenus slauka. Tie, kas gulstas makos ir cita lieta. Naudai jau ir tikai tā vērtība, cik lielu mēs tai piešķiram...dators, mašīna, šokolāde. Vienam tas ir sīkums, citam vesela bagātība. 
Jāatzīst, ka sāku rakstīt, lai izdusmotos uz visu pasauli par netaisnībām...par to, ka man nepietiek naudas, lai nākošnedēļ nopirku mēnešbiļeti uz Rīgu, par to, ka nezinu, kur, pie velna, lai izroku naudu prjektam Zviedrijā, par to, ka esmu tāda muļķe, ka par savu dzīvi nedomāju jau būdama autiņos. Es nezinu, kas būtu citādāk, jo centusies esmu vienmēr. Pat tīri vai apskaužami, cik ļoti es lūkojos nākotnē tad, ja skatās, cik depresīvi es nobloķēju savu skatu šobrīd. 
Tagad un te rakstot, es sevi ienīstu, par to, ka te ņuņojos un pīkstu, bet man jau pa lielam viss ir lieliski, veselība uz urrā, draugi uz urrā. Sūdīga man ir novērtēšanas sajūta.
Un, ja reiz viena lieta nomāc, tad viss uzkrīt kā sniega lavīna līdz ar to...mana intuīcija ir atsacījusies funkcionēt. un man gribas gulēt. palīst dziļi zem segas un nerādīties ārā. positive.


bet kafijas apņemšanās nav lauzta. tas priecē. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru