ceturtdiena, 2011. gada 6. janvāris

paper airplane window.
Ir momenti, kad tieku pieķerta skatāmies 'no augšas'... Piemēram, vakardien šķērsojot Vanšu tiltu. Bet ne tikai. Man laikam dikti gribas sajusties varenai, jo to, ko es redzu no augšas, to es piezūmoju un ar to es spēlējos. Bīdu cilvēciņus, piebikstu. Es varu paņemt mašīnas un pārlikt stāvam citā vieta. Tie ir mani lauciņi un mani resursi. Mani cilvēki. Es nevaru mainīt to, cik laimīgs tas cilvēks jūtas. Bet viņam nebūtu jājūt! Sasodīts! Viņš ir tikai maziņš sūdiņš visā lielajā mehānismā, kur pie velna, tas rāvis, ka viņam ir jūtas. Mainīšot pasauli un tamlīdzīgi. Gribu gan to redzēt. Kha!Staigā vien savu iemīto taku, ja tu neiesi, kur tev jāiet, es tevi pārlikšu! Mani kaitina tie, kas uzskata, ka viņu būšana un nebūšana ir būtiska. Tava ierašanās nav filantropija, ja tu tā domā. Ja tu nāc, tad tev to vajag tikpat ļoti, cik man. Oij. skarbi. bet nekas konkrēts. Manī herpes vīrusam līdzīgi, attiecīgajos apstākļos, dzimst sociopātisms. Visbiežāk tieši tad, kad pretim stājas kāds kārtējais snobs. Wātever.
Vēljoprojām gribu sabīdīt sarkanās mašīnas blakus sarkanajām, baltās baltajām, melnās pie melnajām un tamlīdzīgi, lai pasaulē vienreiz par visām reizēm valdītu kārtība!


yo. ;] 


2 komentāri: