svētdiena, 2010. gada 26. decembris

Ugly little fellow

Ir šaušalīgi aizraujoša sajūta pakrūtē, kad zini - nupat, kaut kas sekos...kaut vai bezdibenis.
Es gan vairāk gribēju par to, ka jebkuras emocijas, lai kādas nebūtu ir labākas par klusumu. 
Jūs jau noteikti tāpat to saprtotat arī bez manas vāvuļošanas ap un par, tomēr...bļin., paliek vieglāk, kad tas galu galā ir izrunāts un basta. Redz' es runāju, par neatbildētām vēstulēm, zvaniem, īsziņām, sarunām. No kurienes 'dzimst' apdauzītā sajūta, ka, ja es neatbildēšu, tad tas ir ūberslikti. Ja neatbild man, tas ir vienalga. 
Lai gan ! ir sarunas, kas neko nemaina. Jūs runājat... ir monologs, ir diologs. Ir pauzītes, ir pa jociņam, taču tāpat nekas nemainās. Tu jūties tikpat draņķīgi. Ja sanāk tiktāl nonākt ... līdz sarunām, kas neko nemaina, tad jāatzīst, ka krahs vien ir. Īpaši man nepatīk sarunas, kas jau izstudētas pēc viena prāta un liek tev laist pār lūpu, tās cilvēkbērna samazgas klausoties. Tur viss ir argumentēts un pamatots, tur nav apmulsumu, klusuma, tur ir ciets teksts. Tu neesi radītājs, bet iznākums. Nedod Dievs, ka tā meistaram nebūsi pa prātam, tad tevi locīs, mīcīs un tapinās, līdz būsi 'gatavs'. 
Ir tie ļaunie, intensīvie brīži, kad uz mani skatās ar aizdomām. Jo es varu nedomāt pareizi, jo es varu nedarīt pareizi, jo man ir lielais visuvarenais potenciāls būt ķezai.
Man nesanāca - divas reizes. Bet 21 gada laikā būt ķezai divas reizes, taču ir sasodīti maz, ne? 


 Un es mēdzu ļaunoties, tas gan jāatzīst. Es ļaunojos bieži, taču nelādu... Nop. Esmu pūcīga, taču nekurnu. 
Taču labāk gan pacīkstēties ar īgnucīti, nekā būt pasaules netaisnības nošokētajam oposumam.
Šis bija zem nosaukuma - ugly little fellow. 

Redz' viņam ir makten grūta tā dzīve. Saredzēt, cik viss ir nepreizi un apzināties, ka neko mainīt nevar!!! Samierinies, ka apkārt ir daudz, daudz pakaļas, kas reizumis mēdz smirdēt, bet tikpatlab uzsēsties virsū un smacēt. 




yo. 



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru