Mīlestība ir atbildības dalīšana.
Ja tu patiešām, patiešām vēlētos mani apskaut...tad taču tu negaidītu...? Tu darītu to tūlīt, vienā acumirklī, nejaudātu es izsprukt no tavām spīļveidīgajām skavām un tikvien kā dūmu smaka iesistos manās nāsīs brīdī, kad attaptos esot jau tev cieši, cieši līdzās.
Ko tad tu teiktu, ko tu darītu, kad es, mēģinādama tikt no tevis prom, lādētu tevi un tavu pagānisko būtību?
Un, kurš gan labāk par tevi varētu zināt, ka man jau tevis tikai vajag.
Tu gan neesi mani skāvis. Pat mans vārds tev kā sauciens mežā...tu dzirdi tikai atbalsi. Un es neesmu radusi bļaut skaļāk, pat ja tas nozīmētu tavu atskatīšanos. Pat tad ne.
Ha. Pagalam aplami, ja es te par mīlestību runātu, i ne tuvu. Līdz tai man vēl tāls un neizprotams ceļš ejams. Ja vien es zinātu, kas tā ir un kur dzīvo es labuprāt piekāptu.
yo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru