trešdiena, 2010. gada 29. decembris

Ņņnnirboņa.



Cik lielā mērā liekulis esi tu? 

Bija decembris. Gadu attinot atpakaļ. Mēs sēdējām kādā privātmājā, kurā notika filmēšana. Mums bija jābūt klusiem, jo aiz durvīm tika ierakstīta skaņa. 'Lielie' strādāja, mēs gaidījām ... kāds mans draugs kaislīgi bāza batonus par to, kas ir īsta mūzika...mēs pārējie saskatoties sapratāmies. Mazliet pavīpsnājām, bet omulību tas neietekmēja. Tur koka būdā bija tā, kā tam jābūt.
Es biju nometusies uz grīdas un, apķērusi ceļus, lūkojos uz krēslā sēdošo skolotāju, arī viņai bija loma. Kāds man jautāja, kad es braukšot projām, es atbildēju, ka drīz. 
Kāds cits man teica, ka es tur jutīšoties labi un negribēšot braukt atpakaļ. Kur nu! Es? 
Jā, nudien...es domāju, ka nekad. [ vai tur nostrādāja, nesaki 'nekad' shit?] Un vispār dzīvojot ar cilvēkiem sanāk sarunāt aplamības. Bet izskaidrošanās ir vulgāra un es negribu būt tāda. Tāda kā tie citi, pat ja esmu, lūdzu, nelieciet man to saprast, jo tad es... tad es izskaidrošos.  

Mēs sēžam lidmašīnā. Ir seši no rīta un, lidmašīnai paceļoties, man aizkrīt auss. Es to kratu tā, itkā būtu ielijis ūdens un man no tā žigli jāatbrīvojas, pirms tas nav iznācis pa nāsi [vai tas maz iespējams?] lai nukā..es tur kratos savā sēdeklī, bet man blakus sēdošā meitene stāsta par aizbraukšanu. Viņas mātes draugs esot brīdinājis, ka atgriešanās esot traki vienmuļa, būšot depresija...pēc tā, ko mēs ieraudzīsim 'tur ārā 'atgriezties 'šeit iekšā' esot ačgārni. Es piekrītoši māju galvu, bet patiesībā vēljoprojam kratu ausi un domāju, ka mana galva tūlīt ekspoldēs. 
Lidojums ilgst divas stundas. Vismaz to es tā atceros. Trinu kājas un cenšos saprast, kas notiek. Otrā reize lidmašīnā.I am so grown up. Taisni vai jāsmejas. 
Liekas, ka auss jau jūtas labāk, arī vēderā norimusi elektrizācija un varu izbaudīt mieru...Ir pavisam agrs. Esmu cēlusies kā četros. Bet gulējusi tikai ar aizvērām acīm, lai domā, ka guļu, bet aizmigt es nevarēju. Ir tie pārlieku lielie satraukuma brīži, kad es nespēju aizmigt. Blakus kāds šņākuļo un es skatos uz čemodāniem. Tūlīt,tūlīt jau jādodās. Es cenšos sasprindzināties,aizverot acu plakstiņus tik spēcīgi tos saspiežu, ka man sāk sāpēt acāboli. Kaut nu es vienmēr spētu atsaukt sajūtās šo momentu - kad ir neizsakāmi bail, taču urda patīkams satraukums, gribas kliegt no tā, cik bezspēcīgs tu esi, bet atpakaļceļa vairs nav...

Divas stundas esmu kā ieslīgusi apātijā, atceros momentus no tā, kas piedzīvots, tomēr vēl nesaprotu, ka nekas vairs nebūs tāpat. Nosmeju, ka pusgads ir nieks. Un laika ziņā tas ir nekļūdīgs fakts. Bet, kurš gan būtu ticējis, ka laiks ir visliktākā mērvienība. 


Kad es teicu, ko domāju un domāju, ko runāju? Nekad... vienmēr un visur ir bijusi tikai nojausma kā jābūt, kas jārunā un kā būs. Uzticēties pašas prognozēm ir pavisam muļķīgs solis...par liekuli es varu sevi dēvēt bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Redziet. Mājās atgriezties es patiešām nevēlējos, arī depresija mani piemeklēja. Iepatikās man 'tur ārā' un 'šeit iekšā' tik vien kā labais tonis. Tagad es gribu braukt projām un dziedāt patriotiskas dziesmas par godu dzimtenei. Man ir gļēva sirds, jo es, pametot savu valsti, nekaunēšos slavināt tās labumus. Un vēljovairāk - dēvēšu savu zemi par mājām. 

Bet kamēr esmu šeit...es vienmēr domāšu par to, kas ir tur ārā. 

yo.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru