Cik reizes ir piedienīgi visu sākt no nulles?
Jaunais gads - viena vienīga nakts, kurā mainās tas, ka nu kā NE 2010, bet IR debīli cerīgais 2011. Gaidīt to, ka vienā naktī mainīsies mana dzīve ir pagalam dulna iedoma, vai ne tā?
Kad man nav, ko teikt [uz mata kā šobrīd], bet man ļoti gribas, es gvelžu aplamības. Par šo to, bet būtībā par neko. Kad es gribu kau ko mainīt, es daru šo un to, taču patiesībā vien nositu laiku. Es zinu, ko man vajadzētu darīt, bet nezinu kā.
Nav, tomēr tās nojautas, ka tā viena nakts, uz kuru likts tik daudz cerību, tomēr arī kaut ko mainīs. Kaut manī. Pa lielam jau ne... ja vien. Bet man ir tikai četras dienas, lai ļautos pārmaiņā, ielaistu sevī svešas sajūtas un ne tikai muldētu par to, cik ļoti gribu pārmaiņas, bet arī ļautu tām notikt.
Fāk that. Vēl tikai reizi atskatīšos uz to, kas bija. Un no turnin'back ;]
Janvāris- stress.
Tad es vēl tik intensīvi neklausījos Justice, tomēr STRESS bija. Armandam noritēja 'Mans dēls - patriots' filmēšana. Paralēli piepalīdzēšanai, miesu nodarbināja pirms aizbraukšanas dokumentu kārtošanas darbi. Kaut kā skumji pat tagad...atceroties, cik ļoti skumji.
Februāris - tā lidmašīna, tomēr lidos.
Un dzīve apmet vienu lielu un sasodīti šķērmīgu loku. Nonāku vietā, kura uz pusgadu taps par manām mājām. Viss ir tik sterils un balta. Svešs un nepiederīgs.
Manā privātajā zonā parādās cilvēki, kas mani mazuliet mierina ar savu neuzbāzīgo līdzāspastāvēšanu. Tā aizsākas draudzīgā atstatumā - viena dzīvokļa numura attālumā, kurā nedzīvo neviens. Bet pārtop par dziļu uzticēšanos un radniecību netikai bēdīgajos, bet arīdzen prieka mirkļos. Nu kāds foto vizualizācijai.
 |
| Ēka no ārpuses. Biškucīt pēc cietuma rādās,ne? |
 |
| Mans gultucītis. |
 |
| Virtuves galds. |
Reku'cik viss balts. Ja ne manas tālākas eksplozijas, tad tā tas arī būtu palicis - balts. Šamējās bildēs vēl ne, bet uznāca vēlme pēc krāsām... urrāaa, tam kvantumam salvešu, kas noderēja i paklājiņu veidošanai, i sienas dekoriem.
 |
| Te es pozēju pie studentu projekta- kāpnes. |
Tik cik mūsu koju - mazie dzīvoklīši bija balti, tik skola - ZAĻŠ. Unversitātes mājaslapa, logo, dokumenti, kāpnes vissvissviss zaļš. Intensīva dzīvība. Jau ieejot hallē tu jūties grand...stāv klavieres un gar sienām izkārtas gleznas. Visur ir projektori un galdi, dīvāni. Bez jokiem. Mēs skolā varējām dzert alu. Tas bija īpaši patīkami iestājoties siltajam pavasarim, kad izeja uz jumtu, kas pavēra peizāžu uz pilsētas naksnīgo ostu, bija teju katras otrās nakts sastāvdaļa.
Marts - darbi.
Es dikti iemīlēju vietu, kurā nokļuvu. Tur viss bija citādāk. Tur lika domāt, radīt un atbildēt par sekām.
Es iepazinu lērumu ļaužu, kuri, negaidot un negribot, tomēr mainīja manu dzīvi. Domāšanas dažubrīd bija tik daudz, ka man nācās rīkoties... Sazin 'vai tas bija pareizi, taču, kas izdarīts, tam otro punktu vairs nepieliksi.
..
Aprīlis - cilvēki.
Pavisam drusciņ par tiem, kas bija ar mani.
Viņi bija pacietīgi - klausījās, palīdzēja un darīja. Pavisam noteikti es varu būt pateicīga ne tikai par tiem, kas ar mani kopā dalīja maltītes, pastaigas, ballītes un klačas, bet arī tiem, kas kopā studēja. Tiem, kam bija jāpacieš manas diktatoriskās izdarības, jo to spieda ne tikai despotiskā daba, bet arīdzen pašu muļķība, kas dzina mani pasludināt par savu ' the head of project'. Bet vispār es mīlēju atrasties savās pozīcijās, tas gan jāatzīst.
Mēs izveidojām komandu, kas ir grūti... varam jau sevi saukt par vislabākajiem un tādā garā... bet nekas nevar būt līdz galam pats labākais, kamēr līdzās pastāv miljardi citu talantīgu cilvēku. Mēs dalījām atbildību - to man nozīmē būt komandai ... un tas jau ir daudz ... un par to es esmu tūkstoškārt pateicīga.
Maijs - ciemiņi.
Pie manis atlidoja ciemiņi un vēlreiz manas smadzenes apgriezās augšpēdus. Es centos, cik spēju, bet tikvien kā atgadījās tā nelaimīgā ķeza. Censties ir kaitīgi. Tas ir tieši tas, kas nevienam nav vajadzīgs - tava nolādētā cenšanās.
Maijs iesākās nelāgi, kā jau ar ievadu vedināju jūs domāt. Un iesācies nelāgi, tas tieši tāpat turpināja savu kursu. Laiks jau nemira, tas paātrināti kustētās uz priekšu un arvien vairāk es sajutu nenovēršamo - atgriešanos mājās. Emocijas bija pārpārēm, tāpēc tās tika novirzītas negausības gultnē ar pārlieku aizmiršanos visās savās darbībās - pārāk daudz zaļā, pārāk daudz grādīgā, pārāk daudz našķu, pārāk daudz aplamību.
Jūnijs - kur nu liksies, a?
Arī tas vēl. Jūnijs. Projekti tiek noslēgti. Atvadas un mājas. Kad devos projām, vis'nebija tik balts. Pielipa man zaļums. Cik vienkārši es atbraucu, tik sarežģīti bija doties prom.
Es iepazinu lērumu ļaužu, kuri, negaidot un negribot, tomēr mainīja manu dzīvi. Domāšanas dažubrīd bija tik daudz, ka man nācās rīkoties... Sazin 'vai tas bija pareizi, taču, kas izdarīts, tam otro punktu vairs nepieliksi.
..
Aprīlis - cilvēki.
Pavisam drusciņ par tiem, kas bija ar mani.
Viņi bija pacietīgi - klausījās, palīdzēja un darīja. Pavisam noteikti es varu būt pateicīga ne tikai par tiem, kas ar mani kopā dalīja maltītes, pastaigas, ballītes un klačas, bet arī tiem, kas kopā studēja. Tiem, kam bija jāpacieš manas diktatoriskās izdarības, jo to spieda ne tikai despotiskā daba, bet arīdzen pašu muļķība, kas dzina mani pasludināt par savu ' the head of project'. Bet vispār es mīlēju atrasties savās pozīcijās, tas gan jāatzīst.
Mēs izveidojām komandu, kas ir grūti... varam jau sevi saukt par vislabākajiem un tādā garā... bet nekas nevar būt līdz galam pats labākais, kamēr līdzās pastāv miljardi citu talantīgu cilvēku. Mēs dalījām atbildību - to man nozīmē būt komandai ... un tas jau ir daudz ... un par to es esmu tūkstoškārt pateicīga.
 |
| Būt vienotiem - dzert, ēst, gulēt, strādāt un melot kopā. |
Maijs - ciemiņi.
Pie manis atlidoja ciemiņi un vēlreiz manas smadzenes apgriezās augšpēdus. Es centos, cik spēju, bet tikvien kā atgadījās tā nelaimīgā ķeza. Censties ir kaitīgi. Tas ir tieši tas, kas nevienam nav vajadzīgs - tava nolādētā cenšanās.
Maijs iesākās nelāgi, kā jau ar ievadu vedināju jūs domāt. Un iesācies nelāgi, tas tieši tāpat turpināja savu kursu. Laiks jau nemira, tas paātrināti kustētās uz priekšu un arvien vairāk es sajutu nenovēršamo - atgriešanos mājās. Emocijas bija pārpārēm, tāpēc tās tika novirzītas negausības gultnē ar pārlieku aizmiršanos visās savās darbībās - pārāk daudz zaļā, pārāk daudz grādīgā, pārāk daudz našķu, pārāk daudz aplamību.
 |
| Internacionālās dienas. |
Jūnijs - kur nu liksies, a?
Arī tas vēl. Jūnijs. Projekti tiek noslēgti. Atvadas un mājas. Kad devos projām, vis'nebija tik balts. Pielipa man zaļums. Cik vienkārši es atbraucu, tik sarežģīti bija doties prom.
Jūlijs - mājas.
Jāsāk jau ar patīkamo sagaidīšanu. Mamma aizmirsa manu ielidošanas datumu. Atbraucot gan nedaudz tiku pagaidīt, tomēr pakaļ man ieradās. Visa bija par daudz. Burtiskā un pārnestā nozīmē. Adoptācija noritēja lēni un sāpīgi.
Tomēr es izbaudīju ik dienas, jo man bija iespēja lasīt [ tur, kur biju es, tur latviešu grāmatas nelietoja]. Vēl bija satikšanās prieks.
Augusts,Oktobros,Decembris...
Gads bija PĀRpārmaiņu laiks. Jo es kļuvu ruda. Lielais, spalvainais likteņa pirksts mani iegrūda - Lielbritānijā, Maltā, Spānijā, Vācijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Dānijā un Austrijā. Tad es attapos tepat Latvijā... un turpināju mētāties apkārt - Cēsīs, Valmierā, Siguldā, Liepājā, Tukumā...nekas īpašs?
Un nemiera gars turpina dīdīt, kur tālāk, kur tālāk?
 |
| Mūžam uzticīga tev, mana keda. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru