svētdiena, 2012. gada 4. marts

pieskāriens.



tas, kurš teica, ka lietas notiek ar iemeslu... nekļūdījās. dažkārt grūtāk saskatāmu, dažkārt grūtāk pieņemamu un sagremojamu. bet līdzko ir izdzīvots...

...jā. tad gribas nopūsties, nogulties parka zālienā, atplest kājas, rokas uz visām debespusēm, ļaut saulei sildīt seju un dziedāt līdz ar putniem. kā trakai pasaules pilsonei, kuru sapratīs tikai tie, kas zina, kur ved ceļš, kas šķiet nepārvarams, kur ved pašdestrukcija un nepamatota vēlme pazust ar sauli.

tomēr mēs mācamies tik daudz, cik paši sev ļaujam. ieraugam tieši tik daudz, cik vēlamies saskatīt un kamēr ļausim bailēm vadīt mūsu sajūtas, tikmēr palaidīsim duci pasakainu sajūtu.

...ar ko mēs cīnāmies? ar ticības trūkumu.

ir sācies maģisks piedzīvojums cauri pavasarim. neviens nesaka, ka būs viegli, bet neviens arī nesaka, ka tas nebūs tā vērts...

ja nebūtu redzēts viss krāsu spektru, dzirdētas pašas baisākās un pašas līksmākās melodijas, nezinātu, cik neierobežota ir cilvēkbērna varēšana.

...nezinātu, cik ģimenei ir fantastisks spēks. nesaraujama paļāvības saikne, enerģija un mīlestība. cik brīnumaina ir piederības sajūta. cik daudz sirds siltuma satilpst vēstulē, kas mērojusi jūdzes.  un, ikreiz lasot, es apzinos, ka nav vārdos izsakāms tas 'paldies', kas jāsaka manām ģimenes sievietēm. tām stiprajām, motivējošajām, uzticīgajām un atbalstošajām. 

paldies.

a.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru