Trešais mēnesi
bravurīgi tuvojas vidum. Manas cerības par to, kā te būs, ko es darīšu, kā
plānošu un izdzīvošu, mainās līdz ar pavasara iestāšanos.
Prāts un
ķermenis pieprasa mainīt ierasto un uzsākt jaunu kursu jau līdz šim pazīstamajā
dienas ritumā. Domāt par labo, smieties par neizsmieto, ķert sauli un smelties
enerģiju augļos, kuru sula nošļaksta drēbes, salipina pirkstus un liek gražoties
par neparocīgumu.
Dienas gaisma
iestājas par sprīdi agrāk un atvadās vēlāk. Putni sarunājas, asni lūkojas
pastiepties pret debesīm un re’ jau šodien lēni ripinoties, ar savu dārgo draugu, uz darbu es paspēju papriecāties par sniegpulkstenītēm.
Lai arī viss
jaunais ir tik pārsteidzošs, tikpat ļoti gribas, lai paliek kaut kas, kas
nemainās un nemainīsies. Lai ir vietas, kas paliek tādas, kādas mēs toreiz
skatījām, lai paliek cilvēki, kādus mēs toreiz iepazinām, lai arhīvos gulstas
TV seriāli, kas toreiz radīja tik daudz prieka, lai ir tās konfektes, par kurām
labākas toreiz nebija nevienas.
2009. gada septembris |
Toreiz bija labi, šodien ir labi. Citādāk, bet labi.
Priecāsimies par pavasari kopā!
a. (:
Aaaa tik forsa bilde! pietrukst veco buku :(
AtbildētDzēst