otrdiena, 2012. gada 13. marts

dziedāsim.


Trešais mēnesi bravurīgi tuvojas vidum. Manas cerības par to, kā te būs, ko es darīšu, kā plānošu un izdzīvošu, mainās līdz ar pavasara iestāšanos.

Prāts un ķermenis pieprasa mainīt ierasto un uzsākt jaunu kursu jau līdz šim pazīstamajā dienas ritumā. Domāt par labo, smieties par neizsmieto, ķert sauli un smelties enerģiju augļos, kuru sula nošļaksta drēbes, salipina pirkstus un liek gražoties par neparocīgumu.

Dienas gaisma iestājas par sprīdi agrāk un atvadās vēlāk. Putni sarunājas, asni lūkojas pastiepties pret debesīm un re’ jau šodien lēni ripinoties, ar savu dārgo draugu, uz darbu es paspēju papriecāties par sniegpulkstenītēm.

Lai arī viss jaunais ir tik pārsteidzošs, tikpat ļoti gribas, lai paliek kaut kas, kas nemainās un nemainīsies. Lai ir vietas, kas paliek tādas, kādas mēs toreiz skatījām, lai paliek cilvēki, kādus mēs toreiz iepazinām, lai arhīvos gulstas TV seriāli, kas toreiz radīja tik daudz prieka, lai ir tās konfektes, par kurām labākas toreiz nebija nevienas.
2009. gada septembris

Toreiz bija labi, šodien ir labi. Citādāk, bet labi.

Priecāsimies par pavasari kopā! 


a. (: 

1 komentārs: