Ja ir ceļš atpakaļ, mēs skatāmies uz priekšu. Taču
visām virvēm esot pārgrieztām uz kuģa sākas dumpis. Tad īsti nemaz nevar
saprast, kas ir tas, kas kārojas, ko tās gaidas atnesīs un varbūt vienkārši
darīt, ne tik daudz prātot?
Tāpat kā visi ceļi ieved ‘DAM’ skvērā, kurā cilvēki
ir savērpušies viens ap otru, piepildījuši ikvienu vēl brīvi palikušo vietu, tāpat
domas savu gājienu noprogrammē mērķim un, lai kurš ceļš tiktu mērots, apstājas
punktā, kur lēmums par padarīto/nodarīto un izdarīto ir apzināts jau pašā
sākumā.
Dalīt savu
klātbūtni ar citiem, aizmirst par pienākumu, aizmirst par būšanu vienam veselam
– savīties/ savērpties un ieslīgt emociju nekontrolējamajā despotijā. Piepildīt
ikvienu vēl brīvi elsojošo gaisa piedevi ar spundi. Aizmirst par gaisu līdz
brīdim, kad tiks atvērti visi logi un meklēts atbalss saucienam pēc sarunas.
...Tad pienāk tie brīži, kad kā kamzolis tiek nomests lepnums,
nomainīti ceļi, gaidas ir tikai tāpēc, lai citi iemācītos sapņot. Tiek
sajauktas kartē visas norādes un galvai brīvai no pašas uzliktās nastas,
attopoties visneparedzamākajā vietā, mēs dalām vienu krūzi karsta dzēriena un
lūkojamies kanālos mestajās gaismās.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru