!

Iespaidojusies no Ziedoņa tīšanās, es tāpat par mīlēšanu. Bet, iespējams, mēs par vienu un to pašu.

Būšanu daļai no kamola.

Man ir apnicis kļūdīties. Ie –mīlēties, sa- mīlēties, iz –mīlēties un tikpat ātri at – mīlēties, no – līmēties.

Gribas, lai viss salīmējas kopā un vairs nenotiek cikliskā augšā, lejā sajūta, kad augšā ir gandrīz vai pārāk labi un lejā ir tik, tik slikti, ka vairs nekur.

Es vairs negribu par tevi sapņot, manī atlicis druska tava smaida un tavu smieklu. Manī palicis druska sajūtas, ka tu esi īpašs un tikai man.

Ar savu trešo aci ieraugu, ka īpašs esi ne tikai man un ne vienai. Ieraugu tevi un sevi veikala atspulgā, mēs esam divi vieni, starp mums krīt gaismas stars. Tu man met ar savu ēnu, kur palicis tavs smaids?

Es tev pieprasu vienu iespēju ne – ie –mīlēties. 

a.