ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

Pēdējās dienas Uppsalā.

Grūti rakstīt par kko tik tuvu kā attiecībām. Par draudzību, par jūtām. Ir viegli raksīt par to, kas bijis, bet grūti saglabāt to, kas draud pazust līdz ar laiku. Es saku - rakstiet. 



Kas notika Uppsalā?

Visu darba nedēļu mēs studējām - lekcijas, workshopi, sevis prezentēšanas. Gulēt nesanāca, bet tādas vietas nav domātas laika tērēšanai. Naktīs mēs svinējām Jāņus, Lieldienas un spēlējām ģitāru. No rītiem cēlāmies ar gaiļiem. Ar riteņiem traucāmies caur tikko modušos pilsētu un maķenīt aizelsušies klausījāmies, kā runā tie, kas ir galvas tiesu gudrāki. Mums bija FIKA, kas Zviedriem nozīmē kafijas pauze, bet internacionālajiem studentiem orgy time. 


Pie pēdējām lekcijām, svina pildītie plakstiņi draudēja iznīcināt ilūziju, ka studentiem viss pa spēkam. Es tomēr pierādīju, ka Latvija var. To es nevaru teikt par Krieviju, kas uz mana pleca klusītiņām šņākuļoja. Pat ja vakars bija smags, naktis pielija smieklu šaltīm. Miegs kā putekļi pazuda līdz ar nakts gaidāmajām vēsmām. 
Katra diena bija ieguvums, taču 4diena ierindojas manā visu-laiku-pašā-mīļākajā nodarbībā :] Aktiermeistarība, drāma, uzstāšanās. Katras maņas, muskuļa, emociju atdeve. No kolapses līdz gandarījumam. No noraidījuma līdz mīlestības atklāsmēm. Viss slēpjas vienkāršībā. 


Pēc 5dienas gala pārbaudījumiem mēs tikām apbalvoti ar divām brīvdienām Zviedrijas laukos - Norredā...30 min. no Uppsalas. 
Miera osta. 
Aprīlis, kurā es peldos. Aprīlis, kurā es guļu zālē. Aprīlis, kurā laiks ir nebūtisks. 
Mazas rūķīšu mājiņas ar mazām gultiņām. Mazie cilvēciņi saspiedušies blakus.
Sangria. Nutellas nosmērētas mutes. Dziesmas, bučas, dejas un  apskāvieni.
Ezers. Saullēkts. Pledi. Runas par karalisko ģimeni. 
Rīts. Daudz stipras kafijas ar šokolādes cepumiem. 
Priecīgas Lieldienas, Latvija. 

Caur mežu un putekļaino ceļu mēs devāmies uz autobusa pieturu. Runājām par to, kā mēs dzīvojam, kā mīlam, kā dodam un ko saņemam. Tici? Lai no kurienes tu nāktu, tu jūti tikpat intensīvi. Tu smejies tikpat sirsnīgi un spēj dot tikpat daudz. 
Tu vari būt Portugālis, Itālis vai Latvietis, bet prieks, paliek tas pats lielais visuvarenais virzītājspēks. Mēs bijām čigānēni, kas pasmējās par dogmām un robežām. Noticēt cilvēcīguma lielajam spēkam, gudrībai, kas slēpjas vienotībā.  


Saldi rūgtā pēcgarša. Tu vēl esi tur, bet zini, ka mirklis, kad atkal sēdēsi mājās pie sava PC un rakstīsi, cik ļoti tas pietrūkst, ir tuvāk kā jebkad. Tu zini, ka būs tukšums, ilgas un vēlēšanās atdot pēdējo, lai tikai vēl vienu reizi izdzīvotu to pašu. 

Es iemigu vien uz 20 minūtēm. Jau tas šķita briesmīgs laika tēriņš. Es taču varēju parunāt ar to, kurš man mūžīgi vāvuļoja degungalā, apskaut to, kurš apskāva pat tad, kad nebija skumji, sabučot to. 

Es tomēr esmu mājās. Kas zin. 

a. 

3 komentāri:

  1. man prieks, ka aukstums netraucē rakstīt ko šādu. un mazliet apskaužu tevi par piedzīvoto :] skaisti!!

    AtbildētDzēst
  2. ja vien dzīvošana atmiņu eiforijā netraucētu pieslēgties tagadnes problēmām - bakalauram...būs jau labi. aukstums pāries un darbi nostāsies tiem paredzētajās vietās :) eh,paldies.burti bira paši.

    AtbildētDzēst
  3. Aaaaaaa, Bilde! Foršā, mana.
    J.

    AtbildētDzēst