Ārā ir negaiss. Pats piemērotākais no laikiem, lai apstātos un nekur neietu. Neskrietu, nedomātu par to, kas gaida un neprasītu, lai kāds tevi gaida. Lietū un zibeņos neviens jau arī negaidīs, varbūt tikai kāds nomaldījies lietussargs. Bet arī zem tā var neatrasties pietiekoši vietas mums abiem.
Dabā gluži tāpat kā manā galvā. Tā karst un pārkarst, pa vidu kāda vēja brāzma. Tad seko zibens un pēc tam miers. Un viss atsākas no jauna. Man gribētos to cirkulāciju pārtraukt. Bet nevienu bez lietus es tik ļoti negribu. Dienās, kad ķermenis prasa izskalot to drazu, kas jau trūd.
Saka, ka asaras ir mūsu sirdsapziņas grēksūdze, tad jau arī tur augšā kkas dikti liels sakrājies. Un es nevaru saprast vai arī mani kas nomoka, vai tā ir tukšuma sajūta, kas radusies dodot par daudz un neņemot pretim neko. Vai tas ir tukšums, jo esmu apstājusies un tikai tagad ieraugu, kas notika, kas trūkst. Kāds ir Romā, kāds Porto, kāds Parīzē, bet kāds ir arī tepat Rīgā. Vienas nieka pusstundas attālumā, vienu 36 kilometru braucienā. Vienā stiepienā un vilcienā, sajūtamā un saredzamā. Bet tikpat tālā kā visas pārējās vietas un lietas, ko es šobrīd vēlētos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru