Ilgi krājās, šodien zibeņoja.
Es nevaru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem, es nevaru būt visur un vienmēr. Es neesmu nekas, lai jūs mācītu. Man apnicis runāt.
Apnicis gaidīt. Apnicis gribēt.
Šodien aizbraucu līdz Saulkalnei. Tā, kas aiz Ikšķiles. Uzkāpu uz riteņa un attapos esam tālu prom. Ar Jerome K. Jerome un vēlēšanos pazust. Pazust no citu telefoniem, kontaktiem, no sarunām par un ap. Viss nekas.
Nosolījos priecāties. Robotiskā mērķu nospraušana - sasniegšana - aizmiršana. Drukāšana tālāk. Vairs ne miņas no maķenīt naivās spiegšanas, lēkāšanas, svinēšanas un bezrūpības. Palikusi tikai vēlēšanās vēl un vēl. Bļ**. Es taču dabūju, ko gribēju. Sasniedzu to mazumiņu par, ko sapņoju un tikai turpināt. Kāpēc es vairs nemāku priecāties?
Vēl ir sajūtas par tevi. Kgan tevis nekad nav bijis. Tu nezini mani, es nezinu tevi. Bet es tevi tik un tā gribu vairāk par visu.
Laikam tāpēc, ka tava nebūšana ir tik droša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru