Es tomēr pateikšu.
Man nav kauns justies nevajadzīgai, man ir kauns būt pārāk uzbāzīgai. Man nav žēl atdot, man ir žēl paņemt pārāk daudz. Es nebaidos uzticēties, bet man bail glabāt Tavus noslēpumus. Es mostos ar sauli, bet aizmiegu kafijas melnumā. Lai ko es darītu, es daru līdz galam. Man nevajag uzslavas, man vajag rezultātu.
Dienās, kad man ir gaidāms, kas svarīgs, es izturos kā sāpe pakaļā. Tāpat es izturos arī tad, ja man kkas patiešām sāp. Bet lielākoties esmu mīkstsirde, kurai gribas paņemt klēpī un samīļot visu pasauli.
Es nesaprotu tos, kuri runā par kāpšanu pāri līķiem, lielo lietu sasniegšanai. Man tā skan kā kliegšana tukšumā. Maza cilvēka lielās spuras. Ar cilvēcību var panākt daudz vairāk. Divas, trejas un visas četras galvas ir daudz lielāks mehānisms. Lai gan ir grūti atrast cilvēkus, kam jākļūst par tavu komandu, tas nav neiespējami. Pamazām apceļojot Eiropu es arvien tieku pārsteigta. Tur ārā ir - mēs čehi, mēs spāņi, mēs dāņi un mēs visas pārējās nacionalitātes. Mēs smadzeņotāji un ideju pāterotāji.
Kkur vienā no sirds kambariem slēpjas mans mazais nepārliecinātais "es". Ļaušu tur tam ārdīties. Kad pienāks laiks, viņš izaugs.
Man iet labi, patīk dzīve. Patīk daba pēc lietus, zaļās lapotnes un lietus smarža. Man patīk, kā cilvēki apskaujas, kā cilvēki smaida. Man patīk smaidīt. Man patīk mīlēt, kaut gan tas briesmīgi sāp.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru