pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

Biju nosolījusies, ka šodien ne. bet ar ko gan šī diena īpašāka par citām?


Tātad. Bija laiks, kad es ļoti ticēju savam draugam, vairāk kā citiem draugiem un vairāk kā citi draugi šim pašam. Sākumā bija ticība, tad bija vēlēšanās būt tuvumā, kur parādījās mīlestība es nezinu, taču šobrīd, kad tās vairs nav, ko tur daudz...

Bet toreiz daudz lietas noklikšķēja, ticība bija kaut kas nedaudz augstāks par parastu apzināšanos, ka viņš var, bet gan spēcīga intuīcija, ka izdosies un ar intuīciju es nudien varu lepoties. 

Lai kā arī mums ietu un neietu, es nekadnekad nezaudēju ticību, ka viņš ir īpašāks par īpašajiem. nekas nav mūžīgs un cilvēkam tas kausiņš nav bezizmēra, mana gaišā galviņa nonācas pie secinājuma, ka savam draugam varu uzticēties ne vairāk kā svešiniekam uz ielas. Es pametu savu draugu likteņa varā...taču tikpat stipri ticot, ka viņam izdosies. 

...bet kā jau tas gadās. Ar to, ka mans draugs vairs nebija mans vīrietis nepietika. Tur pazuda pat cilvēcība, palika tāls tēls. Un ticiet man! Ja vien jūs būtu pazinuši manu draugu tad! , kad viņš bija īpašāks par īpašajiem. Mazliet skumji. Bet vairāk jau žēl...jo ticību viņa darbam es vērtēju augstāk kā pašas sapņus. Maķenīt naivi. Toreiz gan nebija ne mazāko šaubu. Bet tagad, lai jau citi min vienvirziena ceļu. 

Neredzu iespēju būt pat randomgarāmgājējiem, jo viens pieliks kāju otra priekšā. Viens mēģinās palīdzēt veco labo laiku vārdā, otrs to pat nepamanīs. Viens būs jauks, jo viņš tāds ir, otrs būs cietpauris, jo tāds ir viņš. Tas ir kā pazaudēt daudzdaudz dienu cēla mērķa vārdā. Labsajūtas. Bet ir skumji, ka cilvēki no tuviem paliek tāli, no patīkamiem paliek par hroniskām sāpēm pēcpusē. 

Mums jau sen vairs nav paceļam. 



5 komentāri:

  1. man šķiet, ka es k-kad gribu ar tevi iedzert alu/vīnu/labivararītēju un parunāt tā vienkārši par un ap. nu, bez vārdiem, uzvārdiem, personas kodiem u.c. nesvarīgām niansēm, bet par to mirkli, kad ticība otra sapņiem ir lielāka par ticību savējiem. uh! tev ļoti, ļoti tikko izdevās trāpīt uz sajūtas! forši :]

    AtbildētDzēst
  2. jaukas sarunas es nekad nepalaižu garām (: , ja pat tēmas ir nelīdzgalam jaukas, tur vienmēr kkas paliek prāta. iespējams vēl zīmīgāk.

    tas trakitraki, bet man ir neizsakāms prieks,ka manis rakstītais neaiziet i-neta bezdibeņos, bet kkur, vismaz uz brīdi, pakavējas.

    AtbildētDzēst
  3. Skumji jau, bet es domāju,ka ne jau tu esi zaudētāja,bet viņš...Tev tikai uz augšu un uz priekšu jāskatās!

    AtbildētDzēst
  4. Zaudētājs nevar būt neviens. Attiecības, draugu/ģimenes/garāmgājēju/ mīļāko un tā tālāk, dod aplami vērtīgu pieredzi. Lai kā arī gribētos sist sev pa plecu un teikt, ka esmu kruta džurbe, apzinos, ka tā nebūt nav tiesa. Taču es centos, tas nudien.
    Par attiecībām gribas degt... Komponists Pēteris Vasks skaisti izteicās par remdeno runāšanu, remdeno strīdēšanos. Ar to jau sen kā par maz.

    pārgalvību un dzīves elpu sitamies pakausī. to man gribas.

    'if we don't get lost, we will never find a new route.'
    [Theatre director Joan Littlewood]

    AtbildētDzēst
  5. Man ir teikts: "Nelasi komentārus, tie notrulina". Tas gan laikam vairāk attiecas uz publiskām virtuālajām vietnēm...bet ieradums un tad doma pieķerot sevi tos lasām. Ir laikam "topiki", par kuriem gribas zināt viedokļus.
    Bet, ko es vēlējos teikt, man patīk Tavas komentāru atziņas, papildinošas un skaistas.
    j.

    AtbildētDzēst