Es sevi lutinu. Dodu pārāk daudz 'visusākšunosākuma'. Pārāk daudz 'estovaruizdarītvēlāk'.
Vairs ne miņas no sākuma, jo vārdi manī iedveš šausmas. Milzīgu nospiedošu bluķi vēderā. Enkuru, kas iemests ezera vidū. Netieku ārā, smagsvars tur lejā. Sākums, tāpat kā beigas, ir tikai viens.
Ar mani tas atgadījās pirms teju 21 gada. Un beigsies Dievs vien zin...[ šoreiz pat 'Dievs' ir proper] KAD. Bet man apnicis sev solīt rozā mākoņus. Labāk iespējams nebūs. Jo labi ir tagad un atkal tikai augstāk minētā persona zin kā.
Nekas, ko tagad sacīšu nemainīs manu rītdienu. Bezdvēsliskās mēbeles un tukšās sajūtas. Nekas nemainīs manu zinātkāri, nekas nemainīs bezizeju ar vismaz padsmit bezjēdzīgajām izejām.
Turpināsies tukša muldēšana ap un par.
Karnevāls bija lielisks, bet tagad visi pa mājām.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru