Es mīlu teātri, jo tur nevar uzlikt pauzi un aiziet pēc tējas, tur nevar iegulties krēslā un šņākuļot. Es mīlu teātri, jo mēs elpojam vienu gaisu un jūtam vienas vibrācijas. Īstas un dzīvas...tur ir tikai viena pirmreizējā sajūta. Nedz ar mēnešu, nedz gadu nokavēšanos.
Dažkārt es mīlu to tāpēc, ka ar mani ir tāpat...ciešu tāpat, raudu tāpat, mīlu tāpat. Bet reizēs, kad viss ir kājām augšpēdus, es attopos to mīlot vēl jo stiprāk.
Katra tikšanās ir citādāka. Satraukuma un gaidu pilna. Es zinu, ka nebūšu vienaldzīga, zinu, ka emocijas sagraus slūžas, kas citiem šķitīs pāspīlētas, citus tās neuztrauks, bet būs arī tādi, kas mani sapratīs.
Ir izrādes, pēc kurām es dungoju meldiņu, ir arī tādas, pēc kurām man galvā skan vārdi, tādas, pēc kurām es jūtos iemīlējusies. Cauri caur, visur un vienmēr...ir tādas, kuras mani svaida no vienas sajūtas uz otru. Tās es novērtēju visvairāk.
Nebūt ne visas runā, nebūt ne visas ir ideālas un ne tuvu. Tās nav manas, bet iet paralēli. Māksliniekam katram savs instruments. Ja ne es, varbūt kāds cits to novērtēs...un ne man spriest vai viņš labs vai slikts. Citādāks. Varbūt viņš ir manai pagātnei, varbūt manai nākotnei, bet ne tagadnei.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru