Pieķērusies pie ēnas piedurknes.

tādus es viņus redzu.

Kur ir tā robeža, kad mēs vairs nevaram pieņemt. Ko mēs īsti viens no otra gribam?

Kas ir tās sajūtas, kas liek apstāties pirms aiziešanas.palikt.piekāpties? 

Viņi viens otram jau sen kā pieradums, bet ar pieradumiem kā bērnības mājām, kamēr neesi bijis tur ārā, tikmēr šķiet, ka viss ir labi. un labāk ir tikai tiem citiem, jo [?] aber loģiski, jo citiem vienmēr ir labāk. bez jo, bez jautājumiem. Ieraduma pamešana sākumā ir aplami sāpīga...ar visu jauno ir smuki jāaprod. Tik daudz, lai tas nekļūtu par ieradumu un tik daudz, lai tajā tu justos tikpat piederīgs.

Forši skan Bad Plus- people like you. Un prātā nāk tie dažādie stāsti, kā 'viņi' satikās. neba bez iemesla...arī 100g kultūras par tiem pāriem. Tiem, kas ir divi, bijuši divi un paliks divi.

Es gan nekad neesmu jutusies ‘divi’, 'viens' ar pusi, 'viens' un divas trešdaļas un tā tālāk. Līdz divi nekad netika būts, par laimi, par nelaimi un tā taču gadās! Bet būt ‘vienam’ nekad līdz galam nesanāk, mazie, tie aiz komata, parādas un nozūd. Liek manīt, liek apcerēt, liek gribēt un pēcāk...liek par sevi aizmirst. Un ko gan tiem var pārmest. Ja nejūt to ‘vienu’ veselu, bez visiem sūdručiem...kā pilnīgu, tad operēt ar fuckedupmind ... ne katram pa spēkam. Tie, kas ir ‘vieni’ ar komatiem un tie, kas nekad līdz ‘vienam’, tie mēdz saķerties. Un mēdz nobīties.

Kas esi tu?

Tas, kuram ir bail pieņemt, jo vairāk kā vajag vai tas, kuram nekad nav gana?

Paši trakākie savas dzīves racēji esam mēs paši. Egocentriski, ietiepīgi..itkā zinam, ko gribam, bet nekad ne līdz galam. Itkā laimīgi, bet ne līdz galam. Priecājamies sezonāli, skumstam konstanti. 

Tāpēc, Dievs dod, atrast tādu ar kuru saķerties un izviedot ‘divus’.  

a.