Esmu sapratusi, cik nekļūdīgi var nonākt pie lēmumiem, ja neklausās veselā saprāta balsī. Pirms gadiem es iesniedzu dokumentus dažādās universitātēs un akadēmijās. Bet tas laikam ir normāli, ja ņem vērā, ka izvēle bija liela, programmas dažādas un saprašanas nekādas. Tāda viegla inerce pēc divpadsmit gadiem peldēšanas pa straumi. Ar domu, ka viss ir labi tik ilgi, kamēr vidējā atzīme ir virs astoņi, diplomiņi kabatā un vecmāmiņas lepojas. Visādā ziņā tas neprasīja daudz pūļu, mani tas apmierināja un augstākā izglītība šķita tāla nākotne, kas noskaidrosies tikpat pašsaprotami kā viss cits līdz tam.
Problēmas sākās brīdī, kad apzinājos, neesmu nedz tur, kur vēlos, nedz daru to, ko vēlos. Ļaunākais ir tas, ka es nezinu, ko vēlos.
Un tomēr, kad viss ir nonācis tiktāl, es apzinos, ka tas, kur es biju un ko ieguvu ir neatsverama pieredze, jo no kļūdām mēs mācamies un neveiksmes ir dabīgs motīvs, lai mainītos.
Agrāk es kaunējos teikt, kur studēju. Tagad esmu gatava confess - Rīgas Tehniskās universitātes, Inženierekonomikas un vadības fakultātes, vadības katedras un uzņēmējdarbības programmas studente / absolvente/. Dānijā es apguvu programmu – Business and marketing communication. Uzrakstīju darbu “Organizing a cross country event using grants from European countries and their application into the practical use” , „ Artists & Promoters mediators” un bakalaura darbu „Organization of processes of production of a company” . Ar to man nebija gana, tāpēc nācās piežmiegt Eiropas naudas, lai pastudētu vēl. Piemēram, Zviedrijā, projektā – „ Talk like a leader. Act like a leader”. Vēl bija Francija ar "Arts et nouvelles technologies : les univers virtuels comme pratiques artistiques. /Multimedia design. Arts/” . Oktobrī dodos uz Itāliju, lai vairāk pamācītos producēšanu un decembrī strādāšu Amsterdamā, uzņēmumā „ Trans Artists” - http://www.transartists.org/. Mazie plāniņi, kam būs lemts tapt īstenotiem. Bet pieverot acis uz to, kas tiek paralēli plānots, pārņem bezdarba sajūta, viena skola pabeigta, divas nepilnas nedēļas līdz darba sākšanai UK. Divas mokošas nedēļas, kad nav, ko darīt un nemitīgs trauksmes zvans – tiek izšķiests laiks. Grr, gribu iemācīties atpūsties. Neko nedomāt, neko nedarīt, nejusties vainīgai.
Gribas priecāties par to, kas jau padarīts, par tām izcīnītajām naudiņām, lai apceļotu Eiropu, par tiem konkursiem, kur paslavē. Par tiem darbiem, kas saņem augstākos vērtējumus. Gribu paraudāt par to, kas nav izdevies, bet viss, kas man prātā ir - Kas notiek tālāk? Ko tāds klusums?
Šodien es sēdīšos Liepājas vilcienā, lai dotos uz Dobeli, ņemšu līdzi riteni un mugursomu ar tīrām zeķēm, kas gan vēl cilvēkam vajadzīgs. Mums būs kaste alus un pīrāgi galamērķī. Šodien es nedomāšu par rītdienu un nedomāšu par to, kas var tikt nokavēts. Es nerakstīšu citiem kursa, bakalaura, kontrol - darbus, netaisīšu prezentācijas, netulkošu, nebūšu apsēsta.
Es priecāšos, ja līs, priecāšos, ja neizdosies.
Vēl nepilnas divas nedēļas būšu Latvijā, esmu gatava vasaras neprātīgajam vieglumam un Reinika – es skrienu, skrienu vēl. Ja tam, tad jau visam ;] Ha.
Alus ar tēju garšo pēc d -light. Sešos vārdos sakot, tas nav alus, tās ir kakas.
Tāds hīts. YES!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru