sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Ielīgo Jāņus, mazais.

 Viss bardaks pamanās notikt Zāļu dienā, tā, kas vienu pirms pašiem Jāņiem. Mans draugs Garlību Merķelis savos rakstos tos pieminēja un arī visiem citiem latviski domājošajiem svētki ir pagalam jestri. Žēl, ka cilvēki piemirst, ka nacionālās brīvdienas nenozīmē - pieliesim mūļus, jo mēs to varam!
 Īsākā gada nakts ir no 21. uz 22.jūniju. Tā man mācīja mamma un tā es to nakti cenšos rātni nosēdēt, taču vasaras saulgrieži, tie, kas, kas pēc valdības nolemti brīvi - 23.jūnijs, man ir iešana pļavā, zāļu vākšana, pīrāgu cepšana, sieru siešana, alus iegādāšanās veikalā, dziesmu piemeklēšana, ugunskura kurināšana, līksmošana un jājā, zinu, tas ir tik klasiski, jūs zināt kaut ko labāku?

Gribētos uzdurties ziedam papardēs, bet kā nav nācies, tā nebūs vismaz līdz nākamajiem Jāņiem.

Svētku vietas piemeklēšana, tikai ļaujiet man lemt, jums būs viena mierīga vietiņa pie upes, kur var nesteidzoties darīt intensīvi,  bet pareizi. Apmesties, trīs vilciena pieturas aiz Ogres, likteņupes krastos, lai ielīgotu tos svētkus kopā ar tiem, kas jau no mazām dienām salīmējušies vienā kāpņutelpā, vienas Maximas attālumā.

Gribēju, lai visiem izdodas, pašai sanāca, ka nesanāca.

Vismaz četras stundas intensīvas galvassāpes. Vemšana /brutāli?/ , auksti sviedri un fāk, kas par svētkiem. Jauki, ka tomēr sākām to ellīgo svinēšanu pēcpusdienā – tiku pie saviem Līgo prieciņiem – uzpīt vainagu, padziedāt, paspēlēt svētku volejbolu un uzvarēt novusā / high –five Maks!/

Vel joprojām mēģinu saprast, kas par erroru iestājās manā galvā, lai to zāģētu un cirstu četru stundu garumā. Bet laba profilaksīte. Dažas lietas tapa par matu skaidrākas, pirmkārt, cilvēki mainās, tie, kas agrāk bija pavisam cērtamas priedītes, tagad ir pļaviņu bridēji, otrkārt, pietiks risināt cietos riekstus, neviens man nerada tik daudz problēmu, kā es sev pati, treškārt, divu pirkstu kombinācija vemšanas stimulēšanai patiešām strādā, ceturtkārt, nevajag justies vainīgai par to, kas nav tavā ziņā, vainosim citus.

Es ļotiļotiļoti ceru, ka citiem tomēr patika, ka tas, ko teica, tā bija. Ka svētki, ja ne man līdz mielēm, bet citiem izdevās. Bļin, es taču centos.

Brutāli, ka ne Jaunais gads, bet Līgo – Jāņi, man lika paraudzīties uz sevi no šķērsielas, saprast, ka tajā gopņikā es vairs nedzīvošu, bet savas hipij kedas un etniskās dīvainības vienmēr sildīs manu sačakarēto sirdi. 

a.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru