pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs


Apziņa, ka 10 minūšu gājienā, mīt mazs cilvēciņš, ar mazo ģimeni, rada prieku. Es runāju par saviem skolas taku kopā minējiem, draugiem, domubiedriem un ģimeni. Par tiem, kas nekaunas, ja es, skaļi smiedamās, demolēju veikalu plauktus, par tiem, kas piecieš manu vāvuļošanu un piekrīt vistrakākajām iedomām. Par tiem, kas ies naktī spēlēt basketbolu un peldēties varžu dīķi, tiem, kas stundām ilgi staigās pa Ogres takām, klausīsies par manu apsēstību, smiesies par drāmu. Viņi ir un paliks mani tuvākie.
Mazais cilvēciņš ir manas otrās mājas. Kopā ēdām pelmeņus septītajā klasē, kopā dzērām sidriņus devītajā, kopā mācījāmies astotajā, klačojāmies, skaitījām zvaigznes, dzērām, ēdām un smējāmies cauri un caur. Vēl joprojām.
Ja nebūtu mazā cilvēciņa, nebūtu neviena. Zina par tevi, zina, cik ļoti, ļoti es tevi gribētu apskaut, saspiest, paslēpties un sasildīties. Palikt, lai runātu par visu un neko. No rīta ceptu vafeles un ēstu no dobes viegli smilšainās zemenes. Lektu dīķī un skūpstītos zālē. Zina par to, ka man sāp un es klusēju.
Man agrāk bija droša dzīve, ar drošu vīrieti un drošu nākotni. Es salauzu citu mūrēto sapņu pili par pāri, kurš nekad nešķirsies. Nekad nebija bijis tik viegli spridzināt visus atkāpšanās ceļus, kā toreiz, kad zināju, ka sekos pārmaiņas. Man bija viegli, jo es sekoju savām, ne citu sajūtām. Mazais cilvēciņš man nepārmeta, viņš nekad mani neatstāj vienu.
Viņš man teica, lai es tev uzrakstu. Es atnācu mājās, lūkojos uz tavu profilu draugos un domāju, ka varu. Atvēru vēstuļu sadaļu, ierakstīju „ čau” , izdzēsu, ierakstīju „ hey” , izdzēsu. Aiztaisīju vēstuļu sadaļu ciet un izgāju no draugiem. Sēdēju sakņupušu muguru, ietinusies pledā un skatījos ārā pa logu. Domāju par to vai tu gaidi, vai tev vajag. Tu ar mani nerunā, tu mani neredzi, tu mani nezini.
Ko tu teiktu, ja redzētu vēstuli, kurā es tev sacītu: „ Čau. Tas tagad skanēs stulbi. Tu mani esi ieintriģējis, es par tevi domāju. Dodamies uz pasaules galu, dodamies kopā?”
Neiespējami.
Kāpēc nevaru beigt sapņot, ka varēšu aizmigt tev blakus. Kāpēc, ja tik neiespējami, ka tu pat nojaustu, ko es jūtu.
Kas es īsti esmu?
Nekas.

Pazūdu. Neliecies traucēts.



8 komentāri:

  1. cik ļoti, ļoti uzrunājoši! varbūt kaut kāds paralēlais, labi saprotamais, personīgi personiski interpretējamais vilnis, kura dēļ tagad man tik ļoti gribas, lai tu uzraksti vēstuli tam, par kuru sapņo, jo mūžīgs ir 'ja nu'! un pacīnīties ir daudz interesantāk kā darīt neko. vienmēr :]

    AtbildētDzēst
  2. Paldies,Ras' Cik patīkama sajūta, ka uzrunā. Nav jau tā, ka, ja es savās sajūtās būtu viena, es ar tām nedalītos, bet fakts, ka pasaule ir viens liels burbulis, kura konsistence ir vienojoša. Tā ir vieglāk. Tomēr esmu zaķpastala, negribu, lai cieš mans visu dārgais ego. Ļaunākais ir tas, ka es neko nezaudēju, dodos prom un atstāju visus nedarbus. Kas man vainas? eh.

    AtbildētDzēst
  3. Viņš ir tava Rudā Šļaška.. Silesia Katowica.

    AtbildētDzēst
  4. Krustap,JĀ! Vēl precizāk nevarētu.Bļin, bet tas nemaina lietas būtību.Un liecina par to,ka esmu tāda pati zaķpastala kā tu :P

    AtbildētDzēst
  5. Bac,mums tik daudz par ko butu runat,Saule! I miss youuuuuu

    AtbildētDzēst
  6. blusiņa :< no 1.jūlija būsim uz vienas salas, mums jātiekas!

    AtbildētDzēst
  7. Mani draugi - zaķpastalas. Zaķīši, mincīši, ko lai ar jums dara, m?
    j.

    AtbildētDzēst
  8. ja vien es zinātu vai manu drosmi vajag.

    AtbildētDzēst