Bija 14.aprīlis. Ar koferi, kas pielīdzināms kravas mašīnai, es devos 12 dienu garā piedzīvojumā. Bez naudas, bez cerībām, bez neviena sev blakus.
Nebūtu jau slikti, ja vien es zinātu, kas ir mans galamērķis. Bet sīkums...viss nokārtojas pats no sevis. Az Allaž. Uz kuģa es iepazinos ar Airu - latvieti, kas Latviju jau sen kā vairs nedēvē par mājām. Trīs bērnu mamma, Lībiešu izcelsmes kunga laulātā. Skaista sieviete. Sēdējām kajītē un šķita, ka esam gadus ilgas draudzenes, taču tā bija pirmā un iespējams pēdējā mūsu sastapšanās reize. Ardievas noskanēja Airai iekāpjot autobusā ceļā uz Stokholmas centru, bet man uzsākot garo gājienu pretim Uppsalas vilciena stacijai. Pēc 2h gājiena līdz centrālajai stacijai. Pēc biļetes iegādes un pareizā perona atrašanas, man bija jāparvar ellīgas mokas, lai to čemodānu kkur iestūķētu, nenospiežot mazos, blondos Zviedru knēveļus. Tiekot pie mīkstās sēdvietas, es iekritu dziļā miegā. Man nav jāstāsta, ka pamostoties nebija ne mazākās nojausmas, kur es atrodos un vai man ir jāizkāpj. Uzticējos intuīcijai un lecu ārā.Brīnums, ko es ieraudzīju bija studentu pilsēta, pilna dzīvības un prieka. Saulē mirdzoši kanāli, perfekti nobruģētas ieliņas, skulptūras, krāsainas izkārtnes. Gaisā virmojoša enerģija.
Pārpildītas riteņu novietnes. Tik ļoti tipiski Ziemeļu valstīm.
Es redzēju to lēno steigu, kas sen vairs nepiemīt maniem tautiešiem. Viņi neuztraucas par rītdienu, viņi dzīvo šodienai. Tā ir studentu paradīze[!] Līdz 35 gadiem viņi dzīvo kā 'king in the castle'. Valsts nodrošina ar bezmaksas izglītību un stipendiju aptuveni 300 eiro apmērā, gavenais, lai mācās...kur, kā un cik cītīgi, tas gluži vienalga.
Zviedri nav muļķi, viņi to izmanto. Būt studentam ir absolūta privilēģija - pabalsti, bezrūpīga studentu dzīve un uzdzīve. Tehnoloģiski augsti attīstīta izglītības sistēma, tikko renovētas, uzceltas vai pārbūvētas mācību telpas. Klases atpūtai, klases kino, klases kafijai, virtuvītes, mūzikas un relaksācijas telpas utt. Bet tie pagāni vēl atļaujas žēloties, ka Norvēģiem esot labāk.
Es sastapu skaistumu ne tikai dabā un ēkās sev apkārt, bet cilvēkos, kas bija man līdzās dienās un naktīs. Ar kuriem es dalījos savā dzīvē, vēsturē un plānos. Mēs nonācām vienotā emociju networkā un tur atrodamies vēl joprojām, pat simtiem kilometru šķirti. Starp piramīdām mēs meklējām Lieldienu olas un pie kanāla, ūdenī mērcējot kājas, pusdienojām.
Toreiz viss likās tik harmoniski, ka man neienāca prātā, visam reiz pienāk beigas. Ir jāatgriežas mājās.
Esmu naiva. Zinu, ka mans ceļš pretim izziņai vēl tikai sācies. Pieredze, ko ieguvu ir neaizstājamas zināšanas. Bailes, ka neizdosies ir motivācija darīt simtiem reižu vairāk, bailes, ka nebūs gana labi ir iedvesma radīt. Pat, ja tagad šķiet,ka kkas neglābjami labs ir beidzies...nē, viss tikai kā sācies.
P.S bildes ir mana Austriešu drauga Helmuta radītas. Patīk noskaņa.
Rakstīšu vēl.
Uz tikšanos.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru