pirmdiena, 2011. gada 4. aprīlis

Untumi.

Gribu aukstu jūru, tik aukstu, ka tajā var ieskriet tikai skaļi kliedzot. Gribu karstas smiltis. Tik karstas, ka zem tām deg pēdas. Gribu spilgtu sauli. Tik spilgtu, ka pēcāk metas melns gar acīm. Gribu aukstu alu, kas tik dziļi ierakts smiltīs, ka grūti atrodams. Gribu molu ar vēju, kas matus saveļ neatšķitināmus. Gribu vakaru pie ugunskura, spēlējot ģitāras un dziedot 'Div'dūjiņas gaisā skrēja'. Gribu nakti teltīs. Ar skaļi šalkojošu jūru.

2 komentāri:

  1. Aaaaaaakkkk, klusē! Es tā cenšos nedzirdēt savējos untumus; un Tava balss dos tiem drosmi runāt skaļi un kliegt man ausī...un, ko tad es darīšu? :p

    J.

    AtbildētDzēst
  2. to, kam jau sen bija jābūt izdarītam. saprašanai, jušanai ar īstajiem nerviņiem, tiem, kas visspēcīgāk spēlē uz sirds, tiem, kas sāpina, iedvesmo un ļauj DZĪVOT. bez sirdsapziņas, bez nožēlas, bez meliem - SEV.

    AtbildētDzēst