Nerakstīšu gari, tikai to, ka atkal ir pierādījies, ka viss, kas notiek, notiek tam paredzētajā laikā. Sauciet to par likteni, sauciet vai nesauciet vispār. Cilvēki man apkārt reti paļaujas vārda nozīmei un labi vien ir. Jo pakļaušanās nozīmētu padošanos. Bet šobrīd ir jāstrādā visvairāk. Es gribētu rakstīt par to, cik lieliski laiku pavadīju vakardien/ no deviņiem rītā strādājot RTU ZB/ pēc tam tiekoties ar draugiem/ skatoties hokeju.
Gribētu rakstīt par to, cik lieliski es pavadīju dienu pirms vakardienas, kad tikos ar savu krustamāmiņu/ nonācu pie svarīgiem lēmumiem saistībā ar darba izstrādi/ vilcienā čatoju ar savu Izraēļu izcelsmes jauniegūto draugu.
Par to, ka neskatoties uz lietu aiz mana loga, es jūtu positive vibes.
Un, jā, mēdz uznākt drūmucītis, taču tas tikai uz mirkli un tas tikai tāpēc, ka nespēju saprast, kāpēc viens saka tā, bet dara citādi, kāpēc cilvēki nerunā, kāpēc pašsaprotamais visbiežāk ir nesaprotamais.
Man šobrīd nevajadzētu rakstīt šeit, bet gan savā darba lapā. Tāpēc. Par saviem nākotnes (14.aprīļa) un (10.maija) piedzīvojumiem rakstīšu bišķucīti vēlāk.
Awčh. man tika izteikts piedāvājums par nākotnes darba iespējām. Ne gluži tas, ko studēju, bet tas, ko vienmēr/vienmēr/vienmēr esmu vēlējusies. Kad dzirdi skaļi vārdus, ko esi malis savā galvā miljardiem reižu. Tā liekas tikai kā viena tavām iedomām. Crossed fingers.
Es skumšu pēc došanās uz skolu pāri vanšu tiltam. Es skumšu pēc 40 minūtēm vilcienā, kad paspēju izlasīt kultūras dienas atvērumu, dažkārt grāmatu, dažkārt noklausīties visu mp3 playlistu. dažkārt pat paspēju iemīlēt kādu acu skatienu, smieklus. Iemīlēt domu par harmoniju.
Es skumšu arī pēc strīdiem un kašķiem, fizikas un pukošanās.
Nekas vēl nav galā, bet es drusciņ jau skumstu par būšanu prom.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru